*
« previous entry | next entry »
Jul. 24th, 2017 | 11:51 pm
mazliet jauka un smieklīga saruna deviņos no rīta, apmēram 10 km no Rīgas, pamostoties standarta guļbūves tipa viesu mājā, ar aizdomīgi mitrām džinsu krekla piedurknēm, kas aizlienēts no sava drauga, pamostoties inkognito stūrī uz četriem matračiem ar aizdomīgi sliktu pašsajūtu un aizdomas rosošām, pa nakti palikušām acīs kontaktlēcām.
E: "Tu aizpildīji to atmiņu kladi?"
D: "Jā."
E /nožēlas pilnā balsī/: "Žēl, ka es neaizpildīju... Tik ļoti gribēju!"
D: "Tu aizpildīji."
E: "Nē, neaizpildīju."
D: "Aizpildīji gan."
E /patiesā šokā/:"Ko, nopietni..!? Nevar būt. Kā, es neatceros!!?? Ko es ierakstīju pie simpātijas?? Un ko pie antipātijas!!??"
D: "Pie simpātijas gan jau mani. Pie antipātijas vai nu mani vai Oskaru."
E: "Ko!? Nē!! Kādā sakarā Oskaru!!!??? Ak dievs, tā klade vēl ir te????"
klade vairs nebija te, mēs bijām pēdējās no sešām amazonēm, pamestas vienas deviņos no rīta bez ūdens, bet ar šampanieti, bez garšīgajām kūkām, kuras vakara gaitā netika pat nogaršotas, bet ar rosola paliekām un apvītušiem melones gabaliņiem. pat šāda tipa ēdiens spēja iekārdināt paģiru mocīto D, kura metās straujā gaitā pie bēdīgā paskata mielasta, bet nespēja iekārdināt ne mazākājā mērā mani, jo vienīgais, ko vēlējās mans organisms, bija atgrūst jebko, kas nokļuva kuņģa telpā, vēl arī viņš vēlējās atgūt atmiņu.
turpinājumā braucām ar takša kungu mājup, jo par sabiedrisko transportu es vispār nespēju padomāt, tad nu, sēžot starp D un Est, pirmo reizi šovasar vismaz kaut kādā veidā izmantoju savu peldkostīmu - es to apvēmu. jauki, ka paspēju izvilkt dvieli no plastikāta maisiņa. Est bija ļoti smieklīgi, D nesaprata, ko mana galva darīja maisā, pēc tam pajautāja: "Tu to tiešām izdarīji?", es atbildēju: "Jā", viņa saviebās un teica, ka viņai arī tūlīt paliks slikti. es atbildēju, ka man gan tikko palika labāk.
turpinājumā aizmirsu Z iedot naudu arī no sevis, ne tikai no biedrēm, tad nu man takša kungs sanāca pat nahaļavu.
visu turpmāko dienu mocījos, bija dikti dikti slikti. diena aizpohota vējā. lika man iedzert tabletes, tad nu pēc kādām divām, trīs stundām sāku atjēgties.
bet tomēr es sevi nesaprotu - morālas un fiziskas pohas smagā formā, bet es jutos un vēl joprojām jūtos kopumā par pasākumu un tā sekām ļoti labi. pēc tam, kad atguvos, jutos tāda kā pacelta spārnos, viegla sajūta, kā pēc kaut kāda spa salona. nesaprotu, tā kā man būtu kādi septiņpadsmit, kad smagi nodzerts pasākums skaitījās riktīgi labi izdevies. domāju, ka šī reakcija neliecina neko labu par manu psiholoģisko veselību.
kad mans atvaļinājums nesen beidzās, ierados darbā un pirmas, ko redzu - uz virtuves galda stāv violeti spīguļojoša klade. nespēju tai pietuvoties. darbā bija D, viņai pastāstīju par šo briesmoni. vēlāk, pēc sava pārtraukuma viņa saka, ka atvēra manu ierakstu, bet tur taču neko nevar izlasīt. tad nu pārtraukumā secināju, ka laikam esmu vienīgā, kas var izlasīt, bet citi nē, jo esmu rakstījusi ar neona oranžu kantainu marķieri. bet nu vēl mazliet pašvīkāju tekstu "bīstamākajās vietās", lai būtu droša, ka to tiešām neviens nespēs izlasīt.
katrā ziņā normāla darba ballīte sanāca. sanāk, normāli brutāla meiteņu ballīte. džakuzi pat divas esot gājušas kailas un vienīgajam šīs ballītes puikam teikušas, lai viņš nākot viņām papūst burbuļus. tajā brīdī, visticamāk, es vai nu kaut kur kursēju apkārt vai laimīgi nosnaudos savā inkognito stūrī.
E: "Tu aizpildīji to atmiņu kladi?"
D: "Jā."
E /nožēlas pilnā balsī/: "Žēl, ka es neaizpildīju... Tik ļoti gribēju!"
D: "Tu aizpildīji."
E: "Nē, neaizpildīju."
D: "Aizpildīji gan."
E /patiesā šokā/:"Ko, nopietni..!? Nevar būt. Kā, es neatceros!!?? Ko es ierakstīju pie simpātijas?? Un ko pie antipātijas!!??"
D: "Pie simpātijas gan jau mani. Pie antipātijas vai nu mani vai Oskaru."
E: "Ko!? Nē!! Kādā sakarā Oskaru!!!??? Ak dievs, tā klade vēl ir te????"
klade vairs nebija te, mēs bijām pēdējās no sešām amazonēm, pamestas vienas deviņos no rīta bez ūdens, bet ar šampanieti, bez garšīgajām kūkām, kuras vakara gaitā netika pat nogaršotas, bet ar rosola paliekām un apvītušiem melones gabaliņiem. pat šāda tipa ēdiens spēja iekārdināt paģiru mocīto D, kura metās straujā gaitā pie bēdīgā paskata mielasta, bet nespēja iekārdināt ne mazākājā mērā mani, jo vienīgais, ko vēlējās mans organisms, bija atgrūst jebko, kas nokļuva kuņģa telpā, vēl arī viņš vēlējās atgūt atmiņu.
turpinājumā braucām ar takša kungu mājup, jo par sabiedrisko transportu es vispār nespēju padomāt, tad nu, sēžot starp D un Est, pirmo reizi šovasar vismaz kaut kādā veidā izmantoju savu peldkostīmu - es to apvēmu. jauki, ka paspēju izvilkt dvieli no plastikāta maisiņa. Est bija ļoti smieklīgi, D nesaprata, ko mana galva darīja maisā, pēc tam pajautāja: "Tu to tiešām izdarīji?", es atbildēju: "Jā", viņa saviebās un teica, ka viņai arī tūlīt paliks slikti. es atbildēju, ka man gan tikko palika labāk.
turpinājumā aizmirsu Z iedot naudu arī no sevis, ne tikai no biedrēm, tad nu man takša kungs sanāca pat nahaļavu.
visu turpmāko dienu mocījos, bija dikti dikti slikti. diena aizpohota vējā. lika man iedzert tabletes, tad nu pēc kādām divām, trīs stundām sāku atjēgties.
bet tomēr es sevi nesaprotu - morālas un fiziskas pohas smagā formā, bet es jutos un vēl joprojām jūtos kopumā par pasākumu un tā sekām ļoti labi. pēc tam, kad atguvos, jutos tāda kā pacelta spārnos, viegla sajūta, kā pēc kaut kāda spa salona. nesaprotu, tā kā man būtu kādi septiņpadsmit, kad smagi nodzerts pasākums skaitījās riktīgi labi izdevies. domāju, ka šī reakcija neliecina neko labu par manu psiholoģisko veselību.
kad mans atvaļinājums nesen beidzās, ierados darbā un pirmas, ko redzu - uz virtuves galda stāv violeti spīguļojoša klade. nespēju tai pietuvoties. darbā bija D, viņai pastāstīju par šo briesmoni. vēlāk, pēc sava pārtraukuma viņa saka, ka atvēra manu ierakstu, bet tur taču neko nevar izlasīt. tad nu pārtraukumā secināju, ka laikam esmu vienīgā, kas var izlasīt, bet citi nē, jo esmu rakstījusi ar neona oranžu kantainu marķieri. bet nu vēl mazliet pašvīkāju tekstu "bīstamākajās vietās", lai būtu droša, ka to tiešām neviens nespēs izlasīt.
katrā ziņā normāla darba ballīte sanāca. sanāk, normāli brutāla meiteņu ballīte. džakuzi pat divas esot gājušas kailas un vienīgajam šīs ballītes puikam teikušas, lai viņš nākot viņām papūst burbuļus. tajā brīdī, visticamāk, es vai nu kaut kur kursēju apkārt vai laimīgi nosnaudos savā inkognito stūrī.