 |
 |
citronz | |
 |
 |
 |
 |
Vai kaut reizi dzīvē man būs sajūta, ka esmu gana laba? Jā, ir lietas, par kurām, es uzsitu sev uz pleca, tomēr aizvien ar to ir bijis par maz. Jo vairāk es izprotu sevi, jo labāk tas izskaidro dažas lietas manā dzīvē. Un tomēr - vai tāda birku piekarināšana sev ko maina? Vai sapuvis ābols no tā kļūst mazāk sapuvis, ja mēs to nosaucam smalkā vārdā? Priekš manis - jā! Ir bijis reizēm atvieglojoši saprast, ka es neesmu nenormāla, ja esmu savādāka kā citi. Ka varbūt tas nav tikai slikts raksturs un izlaidība. Vienlaikus tas zināmā mērā sagrauj arī cerības, ka kaut kas var mainīties. Jo vienmēr ir licies, ka es saņemšos un tad viss būs. Dažreiz tik ļoti gribētos būt vienkāršākai un pareizākai. Labākai?! Pietrūkst vienkārša, cilvēciska siltuma. Ir sajūta, ka es dodu un dodu, atdodu sevi visu. Bet vai ar to pietiek? Vai tagad es esmu gana laba? Un kam es gribu būt gana laba? Pati sev?
Tags: pārdomas, self
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |

 |
shelly | |
 |
 |
 |
 |
Digitalizēju 44., 45. gada saraksti, un man liekas, tūlīt raudāšu. Tur ir visas kara/pēckara šausmas: vairākkārt raksta evakuētie bērnunami, kas sapņo atgriezties Latvijā, kareivis interesējas par demobilizāciju, bezdarbnieks meklē piepelnīšanās iespējas... Katalogā katra vēstule ir tikai viena rindiņa, bet aiz katras no šīm rindiņām slēpjas vesela traģēdija. Man grūti to ievadīt un aizmirst. Ir, protams, arī vesela kaudze pilnīgi bezjēzīgu sēnalu kā lūgums palīdzēt noorg. rakstn. Majora G. Šmerlinga lekciju par tēmu "Pad. L. atbrīvoš. karavīru daiļrade" vai Sark. arm. gadadienu, vai kuriozi kā "Palīgā, Jūsu šoferis neatdod man manas klavieres".
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |




 |
shelly | |
 |
 |
 |
 |
Vakar gāju uz Rīgas Policijas Austrumu iecirkni. Jo Lauvam decembrī pazuda telefons. Aprīļa vidū tas mistiski atradās un tā nu es ka Lauvas likumiskais aizgādnis varēju doties tam pakaļ. Starp citu - turiet telefona vāciņā čeku ar savu vārdu. Vai bibliotēkas karti. Tieši tā Policija sazīmēja, ka atradies Lauvas telefons - pēc viņa soda čeka bibliotēkā par kavētu grāmatas nodošanas termiņu. Pats pasākums bija īss un patīkams, laipns policists (ar īstu ieroča uzkabi!) nodiktēja visu, kas jāraksta uz lapas, un izsniedza pazudušo priekšmetu. Bet ko es gribēju pierakstīt šeit, bez diktēšanas - pa to īso laiciņu, kamēr es grozījos uzgaidāmajā telpā, tur ienāca trīs citi apmeklētāji. Vīrietis ar maisiņu, ko viņš vēlējās atdot konkrētam policistam (pēc visa spriežot, patronu čaulītes), nekaitīga paskata bārdainis, kam policiste skaidroja viņam piešķirto tuvošanās aizliegumu un iespējas to pārsūdzēt, un jauna, tumsnēja sieviete, kas no lapiņas nolasīja, ka vēlas rakstīt iesniegumu par bērn tēva vardarbību pret bērniem. Cik saprotu, no lapiņas viņa lasīja tāpēc, ka praktiski nerunāja latviski. Man taisni gribējās viņu apskaut un teikt, ka viss būs labi, ka viņai viss izdosies. Un vēlme ar kādu sarunāties krieviski man pēdējos gados uznāk ļoti reti.
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |

|
 |
|
 |