Ja tā tīri
Ja tā tīri personīgi, tad trīs lietas. Pirmā iepriecina, otrā kaitina, bet trešā sniedz mierinājumu. Esmu kļuvis mazliet gudrāks. Gan kristietības izpratnē, gan spējā uztvert filozofisku tekstu. Ja atskatās pāris gadu pagātnē, tad augšana kristietībā ir vienkārši grandioza. Zinu, ka arī tagad daudz ko nezinu un daudz no tā, ko zinu ir maldi, bet par kaut jelkādu izpratni pirms pāris gadiem nemaz nevarēja runāt. Esmu ticis cauri tam līmenim, kad uzdod jautājumus – kāpēc Dievs neizglāba manu vecmāmiņu un kāpēc pasaulē ir karš, kāpēc uz dolāra banknotes rakstīts „Mēs ticam Dievam”. Nekad jau tādus jautājumus uzdevis neesmu, bet liekas, ka iepriekš zināju tik pat daudz cik šādu jautājumu uzdevēji. Ar tekstiem ir pavisam vienkārši. To tekstu, kuru pirms tam varēju sadalīt pa vārdiem, bet kopā tos saliekot teikumos, zaudēju jēgu, tagad lasu ar tādu kā baudu, kuru gūstu no skaidrās un tiešās valodas. Tas, ka tagad tas darbojas īslaicīgajā atmiņa, nekas. Gan jau ar laiku arī nākamajā dienā atcerēšos, ko esmu lasījis. Otrā lieta ir vecum vecā rakstura problēma, kura bieži izpaužas visnepiemērotākajos brīžos. Tā ir nekontrolēta koncentrācija uz sevi, savām izjūtām. Protams, tie ir periodi, kuri ilgst mazākais dienu, tie nav stihiski un krasi mainīgi, nekas par ko vajadzētu interesēties psihiatram, bet tomēr. Piemēram, ir dienas, kad esmu atvērts, pilnībā aizmirstu sevi un sarunas sagādā lielu baudu. Bet ir arī dienas, kad esmu pilnībā slēgts apkārtējai pasaulei un nemaz nevaru izteikt savas domas, jo apziņa koncentrējas uz saules pinumu, tā sajūtām un iekšējā dialogā it kā no malas aprasta to, kas notiek, ko es domāju, ko jūtu. Pēdējā seminārā, kaut biju labi sagatavojies uz uzdotajiem jautājumiem atbildēt nespēju, jo vienīgais ko domāju bija – „tagad man uzdod jautājumu, tagad man ir jāatbild un kad es atbildēšu man ieliks plusiņu, ja nē tad plusiņa nebūs. Gribās uz mājām” Nu, un atbildes tiek grābtas uz dullo no zināšanu groza, mestas virsū ar domu „tā tagad es atbildu kaut ko, protams, nepareizi, lieciet mani mierā”. Trešā lieta ir tā, ka esmu mazliet padzīvojis tā kā to gribu un secinājis, ka nekāda prieka nav tāpat, bet ir labāk kā bija. Mazāk baudu, bet tās baudas, tomēr, tāda verdzība lietām vien ir. Ir slikti, bet labāk nekā bija. Apmēram tā. Cerība, protams, paliek vienmēr, jo zinu, ka bez tā nevar; varbūt ir kaut kāds sīkums, kas pievienots jaunajam stāvoklim visu maina.