Šorīt knapi līdz virtuvei aizčāpoju, uzvārīju tēju, un izlēmu. Man sāp sirds, mana daba ir vienkārši nožēlojama, un kaut kur dziļi iekšienē esmu jau salūzis. Man ir vienalga. Tik daudz sīkumu, tik daudz atrunas, kurām labprāt ķeros klāt, lai nedarītu, nedomātu par būtisko. Tas viss ir jāatmet. Sevis dēļ! Nākamās divas nedēļas es pasludinu par pazudušām no savas dzīves! Ir jāatmet pašreizējā mirkļa nozīmības sajūta. Ir tomēr arī nākotne. Kamēr es palieku tāds pats, saskare ar realitāti, dzīvi nesīs tikai vilšanos un nožēlas sajūtu. Es tomēr esmu cilvēks - ja es neesmu uzvarētājs, tad es esmu nekas!