Šovakar diviem bērniem lasīju pirms-gulēt-iešanas pasakas. Par mani smējās. Bērni, jo lasot, es palieku ļoti nopietns, man pat balss mainās. Bet tas tā. Lasīju latviešu tautas pasakas, kuras pēdējo reizi biju dzirdējis/lasījis pirms gadiem divdesmit. Un, lūk, kaut kas ir mainījies - neatceros, ka bērnībā man būtu bijušas kaut kādas uztveres problēmas pasaku saprašanas sakarā. Savukārt tagad, es viņas vairs nespēju adekvāti uztvert. Tajās trūkst kaut kāda loģiskā struktūra. Bija pat viena pasaka par dzelzs dēlu, kuru izkalis tēvs kalējs, kuras saturu vienkārši nesapratu - gara pasaka, ar daudz notikumiem, bet kas tur notika atstāstīt nevarētu. Pasakas forma jau pati par sevi sarežģīta, pierakstīta no runājoša liecinieka, kurš droši vien trešdaļu nepasaka, jo pašam jau viss skaidrs. Valoda veca - "vecākais dēls, tu esi?". Agrāk to, kas nebija pateikts uztvēru pats, pat nepamanot, ka tas nav pateikts; tagad pat nespēju saprast, kas nav pateikts.

Mājās braucu ar ļoti vēlu transportu, bet tāpat pirku biļeti. Lai gan tagad man tie 0.70Ls ir palikuši tādā vērtē kā pirms gadiem trim 7Ls, par iespēju biļeti nepirkt aizdomājos tikai pie izkāpšanas. Ja naudas sods, kā dzirdēts ir 3Ls, jāpadomā, iespējams nepirkt biļeti, bet godīgi maksāt sodu ir pat izdevīgāk. Vienīgi žēl, ka sods jāmaksā jau ārpus transporta līdzekļa. Lūk, kas nodarbina prātu!