Interesanti zināt. Es ciešu kā ģēnijs? Vai tomēr kā idiots? Vienkārši, ciešu es tā - kārtīgi. Pat asaras saskrien acīs domājot par savām ciešanām. Man pašam liekas, ka ciešu kā ģēnijs, jo tikai ģēniji raksta par savām ciešanām; nākamajām paaudzēm. Idiots savukārt klusībā norij savu sāpi, samierinās un iet uz darbu. Savukārt es neko nenoriju, ja nu vienīgi kādu dienu, piemēram, aizeju gulēt 17. datumā, pamostos 19.
Kas vēl raksturīgi. Pārliecība, ka vienīgais veids, kā likvidēt manu ciešanu cēloni ir ziedošanās. Kādas maigas meitenes lēmums ziedot savu dzīvi man - uz dīvāna pustumsā guļošam cilvēkam - vīrietim. Bet... mūsdienās tas vairs nav populāri. Pazudis ir tas sirds naivums, vienkāršība. Pat ne tas; nē, nē, es nevēlos turpināt, tikai pateikt, ka īsta dzīve tiek dzīvota citam; savu dzīvi neizdzīvot.