MAS
Barikāžu laikā man bija septiņi gadi, un es jau biju lasījis dzejoli par Ļeņinu, un zināju, ka Krievija nav nekādas ārzemes. Mācēju arī rēķināt līdz trīsciparu skaitļiem, bet tam šeit nebūs nozīmes. Apmēram nedēļu pirms bruņumašīnu parādīšanās uz manas bērnības lielceļa gan gaisā, gan cilvēku prātos bija manāms nemiers. Redzēju satraukumu savas mātes sejā, helikopterus, kuri lidoja pāris metrus virs mašīnu jumtiem, nosēdās uz manas deviņstāvenes, un lidojot garām policijas akadēmijai to apšaudīja no ložmetējiem. Kaut kas tuvojās, to jutu. Kļuvām drošāki. Pirmo reizi mūžā redzēju, kā māte sāk lamāties ar kādu krievu pārdevēju par to, ka šī par godīgi nopelnīto naudu pirktos liellopu kaulus nicinoši nometusi uz letes. Nu gluži kā suņiem! Ģimenē uzsākās diskusijas par vēsturi, to veidojošām personībām. Piebildīšu, ka mēs nebijām nekādi pērnie, dzemdēti pēc 1945. gada. Ģimenē bija gan izsūtījumi, gan atmiņas par pirmās Latvijas laiku. Vēl tagad atceros, kā māte diezgan augstos toņos diskutēja ar tēvu par tēmu, kurš bija sliktāks - Hitlers vai Staļins. Ņemot vērā, ka māte bija ģimenes galva, tad visi nolēmām, ka Staļins bija sliktāks, jo, piemēram, tie, kuriem draudēja nepatikšanas no Hitlera, to +- varēja paredzēt, bet Staļins, varēja vienkārši izstiept pirkstu pret kādu (šajā gadījumā pirksts tika izstiepts pret mani) un vienkārši pateikt, nošaut viņu! Un tas tika izdarīts. Mātes! Kad sakiet "nošaut" nerādiet ar pirkstu uz saviem bērniem. Nevajag.
Pienāca diena. Jau no paša rīta televizors bija ieslēgts. Tur stāstīja daudz ko, godīgi sakot, mani vairāk interesēja Naksitrallīšu piedzīvojumi, tāpēc kaut ko no stāstītā piefiksēju tikai tad, kad tika ziņots, ka bruņumašīnas atrodas jau Dubultos. Tagad vēl nesaprotu kāpēc viņām bija nepieciešams no Rīgas braukt uz Kauguriem. Mums bija tikai policijas akadēmija. Tā pati bez Godmaņa. Lai kā tur būtu, mēs visi sēdējām un gaidījām. Un jā, pēc kāda laika uz centrālās, Skolas ielas parādījās vairākas bruņumašīnas. Tā kā akadēmija no manas dzīves vietas atradās pāri ielai, bet pats dzīvoju piektajā stāvā, redzēju visu ļoti labi. Viena no bruņumašīnām iebrauca pagalma spēļu laukumā. Vēl dažas apstājās pie akadēmijas parādes durvīm. Gandrīz visu māju logos aiz aizkariem varēja redzēt pārbijušos cilvēku sejas. Bruņumašīnas pavadīja vairāki bruņuvestēs ekipēti omonieši ar kalašņikoviem. Pieskrējuši pie akadēmijas parādes durvīm viņi norāva plāksni, uz kuras laikam tomēr bija uzrakstīts Latvijas policijas akadēmija(?) un mēģināja iekļūt telpās. Tas neizdevās, durvis uz iekšu nevērās. Viens no omoniešiem pārlaida ložu kārtu pār atslēgu, durvis joprojām bija ciet. Atnāca trešais omonietis un spēra šajā gadījumā vienīgo pareizo soli - parāva durvis uz savu pusi. Tās atvērās. Akadēmija nebija neapdzīvota! Tajā atradās divi policisti, kuri pēc kāda laiciņa, rokas aiz galvas salikuši, parādījās no ēkas un ātrā solī devās prom. Iekšā varbūt viņus sita, bet vismaz es neredzēju, ka kāds viņiem darītu ļaunu. Omonieši no ēkas izgāja apkrāvušies ar maisiem. Kas tur bija iekšā nezinu, varbūt arhīvs, varbūt galda lampas. Kamēr norisinājās visi šie notikumi tēvs jau bija paspējis salekties ar māti, paspējis uzraut kājās labās uzvalka bikses, paspējis atrunāties no iešanas lejā izskaidroties. Viss būtu beidzies mierīgi, omonieši jau devās prom, bet te pēkšņi mans ceturtā stāva apakškaimiņš krievs (pats krievs, māte krieviete, tēvs krievs, latviski nerunā) sāka bļaut un ar kulakiem vicināties uz miera traucētāju pusi. Viņš nekliedza "slava komunismam", bet necenzētiem vārdiem lika saprast, ka omonieši ir cūkas un, ka tas ko viņi dara kaimiņam nav pa prātam. Omonieši to pamanīja un, protams, ieskrēja mājā. Dzirdēju tikai kaimiņa "oi, oi, oi", brīdī, kad viņš saprata, ka nu būs nepatikšanas. Viņu, ar aiz muguras aizlauztām rokās izveda no mājas un kaut kur uz bruņumašīnas aizveda. Viņa liktenim īsti uzmanību nepievērsu, negaidīju brīdi, kad viņš atgriezīsies, nedomāju, kas ar viņu noticis. Katrā gadījumā viņš palika dzīvs. Ķēra kaijas ar uz āķa uzvilktiem makaroniem, tās izmantoja par uzkodu šņabim. Kā jau teicu - īsts krievs.

Kad viss bija beidzies ar pagalma zēniem pārrunājām notikušo. Mani izsmēja, ka droši vien tupēju zem gultas. Tuvu tam, tiešām biju ļoti nobijies, tomēr to ko rakstu redzēju savām acīm.

Barikādēs piedalījās mans brālis. Brāļa uzņemtās fotogrāfijas ir saglabājušās.

Kad visi notikumi bija beigušies, māte mūs aizveda uz Rīgu ekskursijā. Redzēju ložu cauršautās augstākās padomes durvis, barikādes, ugunskuru un slepkavību vietas. Vēlāk uzzināju, ka nošautais taksometra šoferis bija manas klasesbiedrenes tēvs.