Būtībā esmu pret vardarbību, bet - laikam kādu pusgadu vai senāk atpakaļ gadījās jautrs atgadījums: eju pa ierasto taciņu cauri mežiņam uz veikalu vai kur, vārdu sakot, uz rajona centru, jo mitinos vietā, ko pārsvarā mēdz dēvēt par Rajona Nomali. Nu, lūk, un pa to pašu dzimto taciņu redzu pretim nākam rotveileru; ar suņiem man nez kāpēc ir tāpat kā ar ļaudīm - jau pa gabalu jūti, normāls džeks, vai nāksies cīnīties, vai vnk ignorēt, ja totāli atsaldēts. Toreiz laikam bija vistuvāk pēdējam variantam, tikai "džeks" to nesaprata, jo sāka lēkāt man apkārt, rejot un šņakstinot zobeļus, siekalām šķīstot, un izskatījās, ka saimniece bija aizmirsusi sava suņa palamu, vai uz mirkli kļuvusi kurlmēma, jo pat necentās to pasaukt. Stāvēju kā sālsstabs, diezgan šokēts, jo sajūta bija: "Ja pakustēsies, reāli kādu gabalu izraus."
Kaut kad nesen Jelgavas vai kādā tur rajonā vietējie ar bisi esot nobliezuši, šķiet, dobermani, vai to pašu rotveileru, kas tika laists pastaigāties vnk tāpat, ārpus sētas, un aprējis, biedējis bērnus, u.t.t. Man dzīvnieki patīk, bet šādos gadījumos tomēr nav žēl, ka nošauj. Tas ir izdevīgāk nekā nopērt pašu saimnieku.