mugursoma (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} mugursoma) rakstīja,@ 2010-12-22 20:01:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
paranoja
Lasu par paranoju un mani pēkšņi pārņem atmiņas. Es zinu kā tas ir! Žēl, ka lietiskais materiāls ir gājis zūdībā, bet pamēģināšu restaurēt notikumus. Tātad. Man bija gadi 16. Jauns, izskatīgs puisis. Vienā tusiņā salaidu ar kādu jaunkundzi. Nu, tur, mēs jau iepriekš bijām salaiduši, tīri tusiņu līmenī. Paskūpstījāmies, pavāļājāmies, apmēram tā. Un šī, protams, manī jau kā sen samīlējusies, no drošiem avotiem zināms, ka pat runājusi, ka esam viens otram radīti, jo viņa vairs nespēj saskatīt citos džekos objektu, utt. Pēc tusiņiem, protams, atvadas. A, ko nozīmē atvadas? Beigu skūpsts! Bet es uz šo nekad neparakstījos, nealku apgrūtinošās pāru attiecības, kas, ja es būtu to darījis būtu jau kā zīmogs no jaunkundzes puses, tieši pierē; arī tajā tusiņā, pēc kura pavadīju viņu līdz autobusam. Pienāk autobuss, šī skatās man acīs un gaida. Es neko, čau!, un eju prom. Dzirdu aiz muguras noskanam - dibens! Tāds mīļš lamuvārds, bet tajā kontekstā nozīmēja - viss, vairs nekad!
Atnāku mājās, eju gulēt. Pamostos, skatos, ka pienākusi SMS. Šī īsziņa bija no sveša telefona bet tās saturs lika noprast, ka runa ir par iepriekšējo nakti. Tā nebija draudoša, bet runāja par kaut ko, ko esmu izdarījis ne tā. Es pat neatceros. Bet es visu UZREIZ SAPRATU - "tas ir viņas brālis, kurš man draud." "Viss - mani piekaus." Tajā dienā neizgāju no mājas, jo pie durvīm atradās melna mašīna, kuru nepazinu pēc izskata kā kaimiņa mašīnu - iedomājieties - nepazinu kaimiņa mašīnu! "Viņš mani tur gaida! Vaktē visu dienu" Aizsūtīju īsziņu meitenei, ne ar apvainojumiem, pat nepieminot noteikušo... Ok, nezinu kā to visu uzrakstīt tā, lai būtu skaidrs. Sarakstījāmies visu dienu, un katrā viņas īsziņā es redzēju, ka viņa zina, ka brālis mani vaktē. Man vien redzamos zemtekstos es visu redzēju un visu sapratu. Es tiešām nevaru uzrakstīt, kā tas bija, bet cik atceros, to varētu saukt par paranoju, ļoti vieglā formā, protams, bez jebkādiem turpinājumiem nākamajās dienās. Dienas beigās es ar viņu izlīgu un melnā mašīna arī pazuda no mājas pagalma.
Protams, ka SMS sūtītājs bija sajaucis numurus.
Tagad šī meitene nav mana sieva.
Lasu par paranoju un mani pēkšņi pārņem atmiņas. Es zinu kā tas ir! Žēl, ka lietiskais materiāls ir gājis zūdībā, bet pamēģināšu restaurēt notikumus. Tātad. Man bija gadi 16. Jauns, izskatīgs puisis. Vienā tusiņā salaidu ar kādu jaunkundzi. Nu, tur, mēs jau iepriekš bijām salaiduši, tīri tusiņu līmenī. Paskūpstījāmies, pavāļājāmies, apmēram tā. Un šī, protams, manī jau kā sen samīlējusies, no drošiem avotiem zināms, ka pat runājusi, ka esam viens otram radīti, jo viņa vairs nespēj saskatīt citos džekos objektu, utt. Pēc tusiņiem, protams, atvadas. A, ko nozīmē atvadas? Beigu skūpsts! Bet es uz šo nekad neparakstījos, nealku apgrūtinošās pāru attiecības, kas, ja es būtu to darījis būtu jau kā zīmogs no jaunkundzes puses, tieši pierē; arī tajā tusiņā, pēc kura pavadīju viņu līdz autobusam. Pienāk autobuss, šī skatās man acīs un gaida. Es neko, čau!, un eju prom. Dzirdu aiz muguras noskanam - dibens! Tāds mīļš lamuvārds, bet tajā kontekstā nozīmēja - viss, vairs nekad!
Atnāku mājās, eju gulēt. Pamostos, skatos, ka pienākusi SMS. Šī īsziņa bija no sveša telefona bet tās saturs lika noprast, ka runa ir par iepriekšējo nakti. Tā nebija draudoša, bet runāja par kaut ko, ko esmu izdarījis ne tā. Es pat neatceros. Bet es visu UZREIZ SAPRATU - "tas ir viņas brālis, kurš man draud." "Viss - mani piekaus." Tajā dienā neizgāju no mājas, jo pie durvīm atradās melna mašīna, kuru nepazinu pēc izskata kā kaimiņa mašīnu - iedomājieties - nepazinu kaimiņa mašīnu! "Viņš mani tur gaida! Vaktē visu dienu" Aizsūtīju īsziņu meitenei, ne ar apvainojumiem, pat nepieminot noteikušo... Ok, nezinu kā to visu uzrakstīt tā, lai būtu skaidrs. Sarakstījāmies visu dienu, un katrā viņas īsziņā es redzēju, ka viņa zina, ka brālis mani vaktē. Man vien redzamos zemtekstos es visu redzēju un visu sapratu. Es tiešām nevaru uzrakstīt, kā tas bija, bet cik atceros, to varētu saukt par paranoju, ļoti vieglā formā, protams, bez jebkādiem turpinājumiem nākamajās dienās. Dienas beigās es ar viņu izlīgu un melnā mašīna arī pazuda no mājas pagalma.
Protams, ka SMS sūtītājs bija sajaucis numurus.
Tagad šī meitene nav mana sieva.
