Labierīcības
Pēc „Cuba” apmeklējuma, kurā tika izdzerta pus pudele vīna sajutu lielu izsalikumu un domājot savas domas, pagriezos uz „Čili” picērijas pusi. Pusceļā mani aizkavēja meitene un puisis, kuri dalīja bukletus uz „vienīgo Rīgā kebabu restorānu”, pie „Randoma” Izsalkums bija pietiekams, lai piedāvājumam piekristu un aizietu uz norādīto vietu. Pluss vēl Itālijā ēsto brīnišķīgo kebabu garša bija labi saglabājusies atmiņā. Kebabi kā kebabi – Latvijas variants. Asākais, ko piedāvāja ass nebija nemaz. Otram kebabam palūdzu dubulto čili mērci, kā arī čili piparus, kuri glabājās zem letes. Kritisko noskaņojumu gaisināja trīs restorāna darbinieki, kuri rāvās vaiga sviedros par svētkiem, labi ja domājot. Labi paēdis pirms iziešanas nolēmu apmeklēt labierīcības. Iegājis telpā droši devos pie poda un cēlu vāku. Spēks, kuru tam pielietoju – visparastākais, bet ar to pietika, lai pods ar milzīgu troksni atmuguriski iegāztos kaut kur tumsā. Vienīgais, kas palika – ūdens šļākšanās, kam tūlīt pievienojās vispārēji smiekli no durvju otras puses. Nu ko? Izgāju laukā, paraustīju plecus un devos uz salūtu. Salūts bija skaists.