Visam piekrītu, bet domāju, ka cilvēks, lai kā būtu audzināts izjūt diskomfortu, tad, kad tam nav brīvība. Ja viņš zina, ka par nepaklanīšanos vadonim (vai ko līdzīgi nenozīmīgu) gadi būs cietumā jāpavada. Vai, kad tev tiek uzliktas neizpildāmas prasības darbā un tev ir jāmelo par rezultātu, utt.
Interesanti, ka nevienā no filmām, kur intervēti aizbēgušie, neviens no viņiem nestāsta, ka visam ticējis. Bet stāsta, ka nav bijusi brīvība. Ka par "noziegumu" cieš arī pārējā ģimene. Viens no robežsargiem aizbēga, jo kļūdas pēc rācijā paziņoja, ka rīt būs brīvdiena (nesapratu, kas tur tāds. Moš pretinieks pārtver signālu un izdomā brīvdienā uzbrukt, vai arī viņiem, tik strādīgiem, brīvdienu nav), saprata, ka tagad apcietinās. Liekas, ka cilvēks, lai kā viņu zombētu, tomēr dažreiz pats savas domas izdomā, kas ir pretēji varai. Un tad brīnās. Kā viņa labākās domas var būt noziegums.