Tautas dejas.

Piecu gadu vecumā pats vēl lēmumus nepieņēmu. Dejoju kopā ar māsu. Liekas, ka tajā laikā smadzeņu centri, kuri nosaka patīk/nepatīk nebija vēl nobrieduši. Dejoju, jo vajadzēja. Māte aiz rociņas veda. Māte nāca pakaļ. Mūzika tika atskaņota uz platajām lentēm, tiem milzu rimbuļiem. Skolotāja par sevi atstājusi tikai biedējošas atmiņas. Viņa bieži šķaudīja. Vienmēr vienā reizē pa trim šķaudām, pielikusi abas rokas priekšā sejai. Kad viņa rokas noņēma, seja bija kļuvusi koši sarkana. Tas toreiz reāli biedēja. Kā pārtraucu dejas vairs neatceros. Arī nekā paliekoša nevaru iedomāties. Varbūt kājas taisnākas palika.

Keramikas pulciņš.

Toreiz taisītie darbi tagad ir kļuvuši par reālu mākslu. Gan nezināšu tos nosaukumus, art nouveau vai naivisms, bet novietoti uz plauktiņa viņi ieņem īstu interjera priekšmeta vietu. Katrā gadījumā pieaugušam cilvēkam, lai kaut ko tādu izveidotu vajadzētu tieši specializēties šādu darbu radīšanā. Taisīju visu ko. Sākot no standarta zvaniņa, beidzot ar skatuvi, uz kuras spēlē Nirvana. Neviens darbs apdedzināšanas laikā nepārsprāga, gaidas vienmēr tika piepildītas. Un tieši gaidas ir tas, ko vislabāk atceros. Kā nedēļas garumā man ik pa laikam apziņā uzpeldēja domas par māla darbiņu.

Teātra pulciņš.

Šis pulciņš izraisa vislielāko nožēlu. Kāpēc es viņu pametu? Tāpēc, ka muļķis, protams. Bet kā es gribētu būt aktieris! Bet ko tur vairs. Tēlot jau vienmēr var. Ikdienā, ko arī daru.
Īsajā apmeklētības laikā paspēju piedalīties vienas izrādes iestudēšanā. Pašu izrādi gan nespēlēju, bet dalījos ar savām idejām. Situācija – trīs cilvēki sēž svešā dzīvoklī, ienāk īpašnieks. Bija jāparāda kā katrs reaģēs. Es biju viens no tiem, kas iepriekš atradās dzīvoklī. Mans kolēģis rādīja, ka ēd banānus, un uz īpašnieka jautājumu, ko jūs šeit darāt, izvilka automātu un vienkārši viņu nošava. Es pats, divas dienas iepriekš biju iemācījies likt padnošku. To tā grūti paskaidrot, bet tā bija reāla zvaigžņu stunda, jo demonstrēju kaut ko tādu, kam ir īsta vērtība, ko esmu tikko apguvis un, liekas, citi to tik labi nemāk. Piecēlos, piegāju pie īpašnieka, aizliku viņam aiz potītēm kāju, un pagrūdu. FF!

Fotopulciņš.

Turu rokās ФЭД-3, spiežu foto pogu. Manā priekšā klasesbiedri gorās un rāda mēli.
Tumsā gatavojos filmiņas attīstīšanai. Visu izdaru. Līdz rezultātam jāgaida pusstunda. Vilciens pēc 20min. Pēc 15min. skatos rezultātu. Viss sabojāts. Skrienu uz vilcienu.

Lietuviešu valoda.

Pulciņu vadīja klases audzinātāja Aldone Pivoriene. Pulciņu apmeklēja klases nepopulārākās meitenes. Kam vajag lietuviešu valodu?

Koris.

Kam vajag kori?

Mākslas.

Apgleznoju šķīvi. Jūrā rietoša saule. Līdzīgi keramikai, tagad šķīvi varētu likt viesistabā aiz stikla. Mums laikam trūka šķīvju, jo vienu dienu tēvs zīmējumu noberza. Otrā pusē tikai palika zili krāsots uzraksts – 1995.

Peldēšana.

Man ir talants uz peldēšanu. Arī miesas uzbūve atbilstoša – garas rokas, platas plaukstas un zem potītēm pleznas. Jau ceturtajā klasē, tikko kā sākās nodarbības, biju labākais peldētājs. Piedalījos sacensībās. Jūrmalā biju 36. Neskatoties uz to, ka no uztraukuma distances laikā, 50 metri, mainīju peldēšanas stilu 9 reizes. Sacenšoties savā starpā, vecākie peldētāji aizliedza man peldēt uz muguras, jo tad mani nebija iespējams apdzīt. Kādu gadu notika pat individuālas nodarbības. Nezinu kādas cerības lika uz mani treneris. Kad paziņoju par iešanu prom vienīgais viņa komentārs bija – gan jau dzīvē nenoslīksi.
Šobrīd šad un tad aizeju papeldēt. Pagājušo gadu pēc padsmit nodarbībām, atsvaidzinot elpošanu, stundas laikā nopeldēju 3km.

Futbols.

Ieraudzīju, ka būs jāspēlē kopā ar skolas biedējošāko zēnu.

Basketbols.

Jautājumu, vai es spēlēju basketbolu man ir uzdevuši apmērām 1000 reizes. Nē, nespēlēju. Nepatīk, nesanāk, nezinu. Neinteresē. Nodarbības pametu, kad citi sāka plīties virsū ar piedāvājumiem kauties, kas toreiz bija ļoti populāri.

Florbols.

Gribēju kļūt par vārtusargu. Spēlējām pa maiņām. Biedrs, kurš mani vārtos nomainīja dabūja tā ar nūju pa pirkstiem, ka no panadzēm asinis sāka tecēt.

Bokss

Tā arī nesadūšojos pretiniekam pa seju sist.

Slēpošana.

Man slēpju nebija, tāpēc tās sagādāja skola. Pa ceļam uz pirmo nodarbību paslīdēju un uzkritu uz slēpju, kuras nesu padusē, galiem. Slēpes salūza, jaunas neviens nedeva.

Modernās dejas.

Iemācījos deju soļus valsim, tango, ča-ča-ča, utt. Tagad visu jau esmu laimīgi aizmirsis. Atmiņas pārsvarā nepatīkamas. Svīda plaukstas, deju partnere kāpa uz kājām. Lai ar kāpj, bet vismaz, lai smuka būtu, bet nē, smukās uz dejām negāja. Prom aizgāju, jo bija jāmaksā. Nav tā, ka nebija nauda. Tēvs skaļi paziņoja, ka viņš ļoti labi atceroties kā viņam bērnībā trūka slēpes un vecāku taupības dēļ bija jāslēpo uz pagalēm, un visu man apmaksāja. Problēma bija tā, ka ar 0.30Ls kabatā bija grūti aiziet līdz nodarbībai tos neiztērējot. Un vispār – kāpēc jāmaksā?

Jaunsargi.

Piedalījos nometnēs un sacensībās sākot no Kazdangas līdz pat Pāvilostai. Bija forma, kerzas, blašķe un visi pārējie pribambasi. Uzrakstīju pat iesniegumu un zemessardzi, bet neviens uz to nereaģēja. Biju jau arī pārdomājis.