Mana sirds ir kā zelta gabaliņš. Bez neviena melnumiņa. Savukārt smadzenes nemāk komunicēt. Bieži, pavadot laiku laiskās un mierīgās diskusijās pēkšņi no pretējās puses sanāk dzirdēt tādus apgalvojumus kā "ko tu man uzbrūc?", "ko es tev esmu izdarījis?". Apgalvojumi krīt kā no zila gaisa. Vēl, godīgi sakot par šo esmu pat mazliet lepns, jo par tādiem retumiem romānos raksta, spēju ar vienu, labi domātu teikumu sabojāt visiem garastāvokli, apraut sarunu. Piemēram, sēžu pie bāra letes un klausos kā bārmene sarunājas ar klientiem. Pārliecos pār leti un pārkliedzot mūziku izsaku komplimentu "jums laikam tā grūti, ar visiem runāties?" Kamēr es tur atrados bārmene ar nevienu vairs nerunāja. Labi, ka mans acu skatiens ir tik pat skaidrs kā sirds. Cilvēki redz!