Pazust uz pāris gadiem un ierasties, ar noslēpumainā veidā sapelnītu bagātību. Jebkura godkārīga, bet gauža vīrieša sapnis.

"Eiropas čempionāta 2004" laikā esmu uzlicis 500Ls uz Grieķijas uzvaru. Likme 1:500. Nopelnu 250 000Ls. Tas nulles deklarācijai. Otri 250000Ls vienkārši parādās virtuvē uz galda. Manuprāt, pilnīgi normāla un pelnīta virtuves parādība. Daļu naudas ieguldu bankā, daļu akcijās. Es taču nevaru teikt, ka paveicās totalizatorā. Nauda jānopelna ar smadzenēm! Akciju tirdzniecība, ņemot vērā, ka zināšu uz kurām akcijām likt, tādējādi, nopelnot apkārtējo sajūsmu, veicas uz urā. NĪ tirgū darboties nevēlos, pārāk liels čakars. Četru gadu laikā sapelnu miljonus desmit. Šos desmit miljonus uzlieku uz tās ASV bankas akcijām, kuras īsā laikā deva 700% peļņu. Tagad par mani raksta pasaules presē. Kabatā 70 miljoni. Vispār, dažreiz aizdomājos, ka nopelnu miljardus un aizdodu LV krīzes naudu. Bez procentiem kā kārtīgs patriots. Bet miljardi dažu gadu laikā izklausās mazliet nereāli. Miljonus ieguldu Krājbankā uz divu gadu termiņu ar 12%. Bija tāds brīdis. Tātad - 70 000 000 x 12% / 12 ir 700000Ls mēnesī. Vēlāk % summa samazināsies, bet tāpat būs pietiekama. Jāsāk domāt par labdarību. Pazvanu Kristai Vāverei un piedāvāju vadīt labdarības fondu. Par fonda nosaukumu vēl neesmu izlēmis. Likt uzvārdu, tas ir mazliet par iedomīgu. Bet tas jau sekundārs jautājums. Moš arī uzvārdu liktu. Protams, labdarības fonds darbosies tikai no procentu naudas. Es tak nevaru kļūt nabagāks, tieši otrādi. Fonda galvenais mērķis būs palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri paši to nevar. Lai ko tas nozīmētu. Tad vēl uzbūvēšu jaunus cietumus un psihiatriskās klīnikas, jo LV par šiem cilvēkiem visi ir aizmirsuši. Ir doma par dažiem partnerības līgumiem ar valsti. Valsts saved kārtībā likumus, es pērku fotoradarus. Vēl piešķiru naudu prokuratūrai un KNAB. Ir arī variants, ka Latvijā mani nepieņem, nu, tur, politiķi grib nosmelt sev kukuļos naudu. Tad es publiski to paziņoju un demonstratīvi dodos uz Igauniju. Protams, finansēju arī kvalitatīvas literatūras izdošanu, dodu stipendijas, pērku klavieres un vijoles tieviem un slimīgiem puikām. Par to saņemu pateicības asaras. Man riebjas asaras, bet es tās saprotoši pieņemu. Nauda ir, tas galvenais. Izdomāt var visu ko. Par citiem esmu parūpējies, jādomā par sevi. Dzīvokli jau atradu. Iespējams, ka pirktu māju, kaut ne sevišķi patīk iekšējais iekārtojums. Bet tiešām, man neko īsti nevajag. Ceļotu pa pasauli? Iespējams. Tad izdomātu. Pēc situācijas.

Slikta dūša parasti iestājas pie miljardiem, došanās uz Igauniju. Vai pēc kādām minūtēm desmit, neatkarīgi no sapņu kosmiskuma.