Problēma:
Visu pagājušo nedēļu veltīju smēķēšanas atmešanai. Pieredze liecināja, ka to vieglāk izdarīt apvienojot ar gavēšanu. Gavēju nopietni, bet medicīniski pareizi, protams, "medicīniski pareizi" aprobežojās ar maniem uzskatiem par to, kas ir medicīniski un, kas pareizi. Viss norisinājās vienkārši lieliski. Smēķēt negribējās, nedēļas vidū jau sāku aizdomāties, ka varbūt uzskats, ka jāuzņem pārtika ir mazliet pārspīlēts, jo arī bez kādām redzamām un jūtamām izmaiņām pārstāju gribēt arī ēst.
Parasti, kad atmetu smēķēšanu, pirmajās četrās/piecās dienās sākas abstinence, kuru vienatnē, ar savu gribasspēku nevaru pārvarēt. Ar domām apmānu sevi kā īsts retors un apgaismots dodos uz veikalu. Šoreiz nebija pat manāmas pazīmes, ka organismam trūktu nikotīns. Nesmēķēju sešas dienas. Septītajā dienā uzņēmu pārtiku. Šorīt pamodos un no saules pinuma saņēmu ziņu, ka tagad sākas pirmā atmešanas diena. Sapratu, ka dzīve būs gara, atplūdi pieļaujami, kaut ko aizliegt nav labi, un nopirku cigaretes.
Un jautājums ir šāds: kāpēc iepriekšējās sešas dienas neskaitās?
Atbilde:
Kad cilvēka organismā veidojas tauku šūnas tās uzņem sevī arī visas toksiskās vielas, visu, kas ir organismā. Tiem noārdoties tajos atrodošās vielas nokļūst asinsritē un pievienojas pārējiem vielmaiņas procesiem. Šajā gadījumā sadaloties taukiem organisms saņēma nepieciešamo nikotīna daudzumu un daudz necieta. Sākot ēst noārdīšanās procesi apstājās un iestājās nikotīna deficīts.