Kāds slimnieks, kas bija atbraucis no Ļvovas un Rīgā nokļuvis psihiatriskajā slimnīcā, apgalvoja, ka viņš esot bijušais ģenerālis un psihiatrijas katedras vadītājs Kazaņā un Odesā. Viņš tik tiešām zināja nosaukt vairāku valsts vadošo psihiatru uzvārdus un psihiatrijā izmantojamos medikamentus. Kā noskaidrojās, pacients (bijušais feldšeris) slimības paasinājuma periodos mēdzis aizklīst no mājām, bet jaunā vietā arvien nonācis slimnīcā. Slimniekam bija pārsteidzoši laba atmiņa un spēja orientēties situācijā. Kādu rītu viņš bez atļaujas aizgāja no slimnīcas, svešā pilsētā drīz atrada klosteri un, neradot slima cilvēka iespaidu, iepazinās ar garīdznieku, kas viņam iedeva nedaudz naudas, lietotu mēteli un cepuri. Šādi apģērbts, pacients vakarā atgriezās slimnīcā. Citreiz braucienu laikā viņš ieguva naudu, palīdzot kādā veikalā vai kafejnīcā salabot aparatūru, ienest preces un tamlīdzīgi.

Kāds pacients, piemēram, juta, ka izmainās viņa seja, ķermenis izstiepjas lūpas, deguna vietā rodas purns, viņš apaug ar spalvu un pārvēršas žurkā. Cits slimnieks juta, ka pārveidojas mazā punktiņa un pilnīgi izzūd.

Kādai jaunai sievietei, piemēram, ejot gar kanālu, pēkšņi likās, ka apkārtne ir izmainījusies un viņa atrodas ballē, bet ūdens virsma ir deju zāle. Viņa lika kāju ūdenī un tūlīt it kā atmodās.

Kāds epilepsijas slimnieks, kuram ārste bija sniegusi palīdzību lēkmes laikā, nosūtīja pateicības vēstuli Veselības aizsardzības ministrijai. Tekstā, starp citu, bija teikts: „Mūsu rajonā strādā ļoti laba ārste. Viņa strādā rūpīgi un lēni, tādēļ pie viņas kabineta vienmēr ir gara rinda, bet mēs nesūdzamies un gaidām ... Ārste ir izslavēta ārpus rajona robežām, brauc pie mums ari no citiem rajoniem, un nevienam viņa neatsaka ... īpaši tiem, kam lielas somas, viņus pat pieņem pirmos... Viņa nekad neatsakās atnākt pie slimnieka mājās... Lūdzu izteikt ārstei pateicību par labu darbu ...”.

Kāda skolniece, piemēram, tīrot ar benzīnu apģērbu, pēkšņi uz galda ieraudzīja staigājam mazus cilvēciņus.

Piemēram, kāda sportiste īsi pirms starta pakrita un guva traumu, bet piecēlās un devās uz starta vietu. Komandas biedreņu uzmanību viņa pievērsa, atkārtojot vienu un to pašu jautājumu, uz ko jau bija saņēmusi atbildi. Kā noskaidrojās pēc teicami veiktās distances, paciente bija atradusies apziņas krēslas stāvoklī un vēlāk visu sacensību gaitu amnezēja.

Piemēram, slimnieks stāsta, ka medībās nošāvis 1000 meža cūku, esot apbalvots ar daudziem ordeņiem. Lai gan pacientam ir it kā milzīgas spējas un bagātības, viņš tomēr neiebilst pret savu atrašanos psihiatriskajā slimnīcā, jūtas labi kopā ar hroniskajiem slimniekiem un pēc sarunas lūdz iedot cigareti un sērkociņus.

Kāda slimniece, piemēram, redzēja, ka aiz loga koku zaros sēd mazi cilvēciņi — „kambodžieši”. Paciente atvēra logu, jo „laiks ir auksts, jāielaiž cilvēki sasildīties”.