Rīta atmiņa:

Situācija tāda. Māte strādāja poliklīnikā par terapeitu, un es ar māsu, mazi bērni (4-5 gadi) pa to poliklīniku vandījāmies, jo mūs nebija citur kur atstāt. Bijām vestibilā. Atvērās durvis un viens vīrs ienes apmēram metru garu melnu lelli. Sākās trokšņošana. Lelle tiek pienesta pie vienas sievietes, kuras seja, to pat grūti aprakstīt, pauž laikam galēju izmisumu un sāpes – šī seja bija tik neparasta, ka, atceros, skatījos uz to, nespēdams novērsties. Asaras, kliedzieni. Man īsti nebija skaidrs, kas notiek, bet māsai izteicu minējumu, vairāk gan apgalvojuma formā, ka šī melnā lelle sievietei būs jāapēd. Viņai liks to darīt. Pie poliklīnikas ilgu laiku atradās atvērta augstsprieguma kaste; bieži gāju garām. Pēc tam to aizvēra.