par spīti rumpja pārspīlētai vēlmei pēdējās nedēļās ēst sīpolus, loku, skābus kāpostus, etc, pagāšned dabūju temperatūru un visu laiku kakls tāds jocīgs
lai gan droši vien, ka tā notiek, ja oktobrī plenderē apkārt šortos.
visumā ir tāda tizla apātija, māja turpina aizaugt cūcībā, neko negribas darīt, dārzā baltblusiņas norijušas rozes, bet tā arī katru dienu bēdīgi noskatos, i viss. vairs pat nav lomkas pēc kalniem un oekāna.
varbūt tomēr man vajag terapiju? bet negribas runāt. un kur gan lai atrod to dr, ar kuru saskanēs.
lai gan droši vien, ka tā notiek, ja oktobrī plenderē apkārt šortos.
visumā ir tāda tizla apātija, māja turpina aizaugt cūcībā, neko negribas darīt, dārzā baltblusiņas norijušas rozes, bet tā arī katru dienu bēdīgi noskatos, i viss. vairs pat nav lomkas pēc kalniem un oekāna.
varbūt tomēr man vajag terapiju? bet negribas runāt. un kur gan lai atrod to dr, ar kuru saskanēs.
Es vispār gribētu pamēģināt savus galvas sūdu jautājumus parisināt ar biodeju vai mākslas terapiju, manuprāt būs lielāka jēga nekā no plikas terapijas. Un vēl gribu kko vairāk palasīt par to tepat cibā piesaukto metodi, kur bija acis jāgroza. Aizmirsu, ka tik ne jūzeris klusums par šo rakstīja
Ir variants ar acu grozīšanu (sen mēģināju, nederēja), bet tagadējā terapeite piedāvā variantus ar uzsišanu (tādā tap-tap visu laiku) pa ceļiem vai kaut kas austiņās.
ģā tam visam jau sen kā atmeta ar roku, jo analīzēs nekad nekas nav, vnk negribas uz darbu