rūsganais sprakšķis

viss ģeniālais ir vienkāršs

rūsganais sprakšķis

viss ģeniālais ir vienkāršs

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
man riebjas vingrot.
nē, man RIEBJAS vingrot.
atkārtot vienu un to pašu n reizes un tad nākamo to pašu. katru reizi, kad piespiežu sevi to darīt, jāsvin pats fakts, jo fizuhai nekādas pievienotās vērtības tur nesanāk.

obvs mans rumpis neņem pierē visu staigāšanu ar suņiem, skriešanu treniņos, jo jau pierasts, tikai pampst.

tadā! man iešāvās prātā ģeniālā doma, ka es varu vnk pabraukt stundiņu ar riteni pa mežaparku! darbība, kas pati par sevi ir tik automātiska, ka vispār nav jādomā līdzi.

nominu gandrīz 20km, dibens (asteskauls) sāka sāpēt otrajā kilometrā, jo ar visām šmarantīnām neesmu braukusi mēnešus 2-3, jo nav jau kur.

vīkendā redzēju sevi nobildētu no malas, kautkāds buldogs, drausmas. bet, ja es nevaru ēst gluži sienu, varbūt katru dienu pa stundai noveļļot kādu jēgu dos?
  • Piedod, šo noteikti kāds jau uzrakstīja (vēl neizlasīju komentārus), bet visticamāk nedos. Es pirms gadiem 14,13 braucu velo sacensībās. Treniņi bija reizēm pat līdz 150km dienā, biežāk gan mazāk, bet nu pamatīgi. Un svēru fucking 90+ kilo, tik pat cik ar sīci dzemdību namā ierakstoties pirms 5g. Jo pēc tiem treniņiem gribējās rīt. Ok, ar manu 181cm tas nebija tik traģiski un tur bija arī kāds muskulis, bet biju resna. Jo you can't outrun your fork. Jādomā pirmkārt par paiku. Diemžēl.
    • nē, es ietiepīgi šito negribu dzirdēt :D

    • vo, vo - tieši tā! Plus jo vairāk gadu nāk klāt, jo vairāk jādomā tieši par paiku. :( Mani arī tas dzen stresā un es to negribu dzirdēt, ar visu to, ka līdz mielēm izbaudīju nepareizas ēšanas sekas, kad trenējos skriet.. :D
      Jau vienā komentārā rakstīju - pamēģini papeldēt stundu tā pamatīgi - tur tak vispār ir tāds bads, ka var zirgu apēst. Un diez vai TIK daudz ir nokurināts to kaloriju..
Powered by Sviesta Ciba