![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
kautkad lasīju kvōrā diskusiju par to - kura ir īstā personība - tā,kas esot depresīvam, jeb tā, kas dzerot AD. mans hihs saka,ka tā,kas dzerot. (AD)
lai arī šobrīd vairs negribas griezt vēnas, hihs vēl pacēla AD devu, tip, paskatīsimies, a vdrug es visa tāda saulstariņš palieku?
pa lielām šaibām, liekas,ka dažādu pakāpju depresija man ir bijusi jau no padsmit gadiem, bet īpaši jau sākot no tricāra, kad te daudzi mira un kašķi ar māti, šķiršanās un tml.
un es esmu ļoti mainījusies pēd.10 gados. baidos,ka citi teiktu,ka ne uz to labo pusi, lai gan man pašai ar sevi ir daudz vieglāk dzīvot, kopš nemēģinu būt tas,ko no manis sagaida.
bet kā lai zin, kur ir patiesība tur ārā, vai ir, un vispār...
lai arī šobrīd vairs negribas griezt vēnas, hihs vēl pacēla AD devu, tip, paskatīsimies, a vdrug es visa tāda saulstariņš palieku?
pa lielām šaibām, liekas,ka dažādu pakāpju depresija man ir bijusi jau no padsmit gadiem, bet īpaši jau sākot no tricāra, kad te daudzi mira un kašķi ar māti, šķiršanās un tml.
un es esmu ļoti mainījusies pēd.10 gados. baidos,ka citi teiktu,ka ne uz to labo pusi, lai gan man pašai ar sevi ir daudz vieglāk dzīvot, kopš nemēģinu būt tas,ko no manis sagaida.
bet kā lai zin, kur ir patiesība tur ārā, vai ir, un vispār...
man arī absolūti nav necik skaidrs, kā var neredzēt visu šito *atkal rāda ar roku visapkārt*. jo nu, tas ir tik uzkrītoši. bet nē, visādi cilvēki dzīvo un jūtas omulīgi, ceļas no rītiem ar prieku un nemaz nemokās ar bezmiegu vakaros, kad jādomā par to, kā vispār visu šito izdzīvot.
atvainojos, izlauzās.
reizēm liekas, ka tas ir kaut kāds izdzīvošanas šovs, bet es tur kaut kur apmaldījusies un viss apnicis. es neredzu baigo jēgu dzīties un rauties kopā ar visiem.
aj.
psihs tik saka - ēd ripas un nepurinies.
bet es gribu citu diagnozi.
man hihs nerunā pretī,kad saku, ka pat,ja jūtos labi, dzīvei jēgu es neredzu un neredzēšu,jo tādas nav;
es pie sava psiha sen vairs neeju. man te uk ir iespēja neiet, bet dabūt ripas anyway. es vispār neeju ne pie viena ārsta vairs, jo viss huiņa. savācu savas ripas ik pa pāris mēnešiem un viss. bet, kad man būs jauns psihs, ir doma aiziet parunāties, paskatīties, kas tur piedāvājumā.
man ar ir rakstīts bi, jo tas ļauj izrakstīt vienas zāles,kas nav depr.
es eju reizi mēnesī, mazliet parunājos, vai nu izraksta receptes, vai kautko pamaina.
sākumā man teica,kamož vaidzētu iet eksistenciālajā terapijā, bet es reāli negribu rakāties. es neticu,ka ja man būs jāizrunā no sevis viss,ko es uzskatu par sliktu šajā pasaulē, man paliks labāk, jo es neticu,ka es pēkšņi varētu uz to visu sākt skatīties pohujā. līdz ar to,kāpēc pa tiem sūdiem rakāties.
ā, nu. tev tur arī tad samērā mierīgi.
eksistenciālajā terapijā? uh oh. bet man arī liekas, ka tā profesionālā runāšanās baigā huiņa. es drīzāk uzvilktos, ja man būtu visu laiku jārunā par to, kas man besī. un izbesītos vēl vairāk. es vispār tā īsti neticu terapijām.
mani sūtīja uz CBT. nu tā bija tāda huiņa. pilnīgi atrauta no realitātes. pēc piecām reizēm vienkārši atteicos iet.