rūsganais sprakšķis

dienas kārtībā palēnām sāk slieties jautājums par jaunu ļisapēdu, kas negaidīti izraisa diezgan karstas diskusijas ģimenes ietvaros (nēnu, suņiem pofig)

vai tiešām pilnīgi visa pasaule ir gatava mani apmētāt ar veciem tomātiem un pedāļiem par vēlmi BREMZĒT IBITĪT AR KĀJĀM jeb tomēr tikai vīrs un viņa draugi?

nesaprotu,es tiešām viena tāda esmu,kam patīk un padodas braukt bez rokām (NĒ,nejau pa jūsu svētajiem trotuāriemm. vienīgi brīžos,kad apdraudu tikai savu un asfalta veselību). tas ir tik svētīgi rītos,kad izrādās,ka tomēr pūš ausīs, apsegt tās ar plaukstām, vai vakaros,kad salst knaģi - sabāzt tos personīgajās padusēs.

labi,tā bija liriskā atkāpe. jautājums formulējas šādi : ciba, kūsaki, vai man IR CERĪBAS atrast velosipēdu:

--> kas bremzējas ar kājām (youknowwhatimean)
--> brauc liegāk nekā šobrīd manā rīcībā esošais, dēļ kura man mēdz sasāpēties ceļi - tas arī ir galvenais iemesls lūkoties apkārt
--> ir sieviešnieks (ja nav politnekorekti šādi dzimumdalīt. nu,arī,ja ir. es valkāju īsus svārkus,so man štanga nender)
--> ir stabils/viegls/manevrējams - vajadzīgo pasvītrot, jo es nezinu, galvenais,lai var pabraukt arī ziemā - tāda,kāda ta bija šogad, es nebraucu uz darbu ar velo tikai pāris reizes.


braucu es katru dienu 3 km turp un 3 km atpakaļ no darba, un pāris reizes nedēļā kāds izklupiens uz centru,vai biš tālāk, bet vairāk par 20km dienā toč nenobraucu.

braucu lēnām un diezgan pieklājīgi.

smukums neinteresē. cena itkā nesatrauc, bet baig nevelk uz tādu,kuru visi gribēs nofenderēt.