rūsganais sprakšķis

*disklēmeris - neesmu iz stresa šon neko ēdusi, sareibu no glāzes vīna

tas eupatnējais brīdis,kad...

tātad, dotie lielumi - es un rajōna mahima. kas ir dīvaini per se, jo es tur baigi neeju, neba boikotēju, bet besī kontingents, 15cilvēkgaras rindas un nekāds sortiments. ja vaig pienu vai olas, aizeju uz vienīgo rajona alternatīvo mazbodi.
bet,tā kā biju iestresojusi, braucot ar suni no klīnikas, nekur nenopirku biolakto,ko vaig,lai iebarotu kontrastvielu, un mazboē tādas nava.

tātad, es visa tāda dārza mazšortos (ar neglītām, zilumainām kājām)(then again,mājupceļā divi līgani laulātie sadirsās,jo vīrs sievai pateica,re,ku smukas kājas. bet tas nudien nav tiesa) un ļoti dekoltētā vasaras topiņā (ko atļaujos uzskatīt par savu labi izskatāmo pusi, nu,tā,ka tiešām pusi - pie vidukļaja mani pārgriež, vēl var cirst)

ieeju mahimā un uzreizēm kļūstu par trīsu pusaugu (indeed pusaugu, tā,ka vēl visas balsis nav salūzušas) intereses objektu. kamēr izeju cauri, vēl esmu aizņemta, hujejot par to,kādi homo nesapiensi līgojas man apkārt, bet pie kases šamie nostājas ikurāt aiz manis. noliek manu groziņu un vislaik zirgojas un zirgojas, un viens nostājas pie izejas un blenž un tā viņi tur ņemas, un es jūtos tik nēnormāli kaila savā dārza izmetienā.

bet man liekas,ka dīvaināk ir tas,ka es savos trīspiecos gados ņemu un mulstu. kas es nevar būt normāla milfa?

tā iet,ka sēž savā alā un vispār cilvēkos neiet