rūsganais sprakšķis

nolasīju antonovkas. sajutos kā balerīna, uz trepju augšējā pakāpiena ar vienu pirkstgalu turēdamās un sniegdamās ellē ratā pēc āboļa.

vispār, ar mani kas nav riktīgi - šogad galīgi neēdās āboļi, kaut vienmēr esmu tos patērējusi citiem nesaprotamos apjomos. laikam visu nepieciešamo skābumu uzņemu caur vīnu.

nogriezu piparmētru ceru, bet laikam jau šitai drēgnumā nekas līdz tējai neizžūs.

gāju uz dzīvokli, satiku draudzeni, viņa,manu dārzā saplūkto pušķi ieraudzījusi, paziņoja,ka man jāiet strādāt par floristu.
šitā man cilvēki viskur mēģina aizsūtīt. uz dizaineriem, stila konsultantiem, suņu treneriem, kas tur vēl bij? bet tak viss tass ir tik virspusēji .
kā mēs ar Tārko nosmējāmies,kad par to floristu būšanu izstāstīju - makten dārgi man tie pušķi sanāktu, ņemot vērā,ka (subjektīvi vērtējot) vissmukākie man sanāk, lasot pļavā vai dārzā uz rinķi staigājot.