rūsganais sprakšķis

mufs

3/18/14 08:14 pm

things we do for love - iet uz pagrabu. tagad, tumsā.
man arī dienā ir absolūta pagrabofobija, kas droši vien cēlusies iz bērnības laikiem,kad bija ne tikai "siltais" pagrabs daudzstāvu mājas apakšā, bet arī "aukstais" kādu gabalu tālāk. tāds liels, ar riktīgām ozola durvīm ar milzu krampi priekšā un vēl vienām slēdzamām pakāpienus zemāk, tur pat vasarās zosāda metās. un reiz, māte vakarā aiziet pēc karčām. un šausmīgi ilgi nenāk - bet tēvs saka,ka noteikti vai nu kādu satikusi,vai ciemos iegājusi un mēs neko.
a izrādās, nabaga mātei kāds paņēmis un aizvēris durvis un aizlicis krampi priekšā. a taciņa gar pagrabu tāda, pa kuru neviens nestaigā diezko, kur nu vēl laukos vakarā.
tā nu māte tur dauzījusies un brēkājusi, līdz laimīgā kārtā pēc div stundām kāds gājis garām. es toč tur būtu prātā sajukusi.

bet stāsts jau nebija par pagrabiem, bet par kartupeļiem.

dikti gards tāds paēdiens sanāk, trekns ar bez gala - novāra karčas (vai vēl labāk cepenē uzcep ar timiāņiem), sacep sēnes ar sīpčām, un tad to visu kopā, piegāž saldo krējumu un zilo sieru. bezgala barojoši dvēselei.

• Tags:
  food

• 4 comments
• Leave a comment

• _re_

  3/19/14 03:16 am

  

  pagraba apmeklējums vienatnē bija viens no stindzinošākajiem un šausminošākajiem pasākumiem bērnībā (kas dīvainā kārtā un par laimi nekad neparādās nakts murgos, atšķirībā no vnk kāpšanas pa mūsu kāpņutelpas kāpnēm, piemēram). nepietika, ka uz pagraba skabūzi bija jāiet garām tumšai metru augstai nišai un otrais pagrabs atradās iebūvēts siltumtīklā, prom no pārējiem, aiz vēlvienām durvīm, atpakaļnākšana bija visbriesmīgākā - nekad nevarēja zināt vai skrienot to posmu pa kāpnēm augšup līdz pagraba ārdurvīm kāds neuzglūnēs no aizmugurē palikušās tumsas. protams, nekad nekas tāds nenotika un nebija noticis, bet katru reizi kā nāves bailes. un vienreiz, kamēr krāmējos pa pagraba labirintiem un skabūžiem, mans vectēvs bija aizslēdzis pagraba ārdurvis, domādams, ka esmu jau prom. par laimi, pārpratums tika konstatēts pirms manis un durvis atkal atslēgtas. es būtu ar sirdi un sirmu galvu aizgājusi, ja pēc tās skriešanas uz izeju, atrastu to aizslēgtu.
  labi, ka mums nav tāda pārtikas pagraba tagad, uz kuru varbūt iedomātos aizsūtīt kādreiz savus bērnus. šobrīd šķiet, ka nekad gan viņus nesūtītu.

  • Reply
  • Thread

  • mufs

    3/19/14 03:28 pm

    

    vaine vaine vai ne?! skaidrs,ka tais pagrabos kāds sēž un uzglūn un grib noķert ciet, man vēljoprojām ir tāda pati pārliecība!
    bet tagadējā pagrabā skriešana beigtos ar galvas nodauzīšanu, kas visu padara vēl briesmīgāku

    • Reply
    • Parent

• ravejsledzejs

  3/19/14 07:10 am

  

  Man gan vienmēr ir paticis iet uz pagrabu (arī uz bēniņiem). Tāda maza nokļūšana citā saulē. Tagad dzīvoju bez pagraba un tā jau mazliet pietrūkst...

  • Reply
  • Thread

  • mufs

    3/19/14 03:29 pm

    

    uz bēniņiem man arī vienmēr licies mazliet skērī kāpt, tagadējiem viienīgais bonuss,ka var izlīst uz jumta
    
    bet nu, jūs,puikas, jau esiet drosmīgāki, jā :D

    • Reply
    • Parent