rūsganais sprakšķis

pagraba apmeklējums vienatnē bija viens no stindzinošākajiem un šausminošākajiem pasākumiem bērnībā (kas dīvainā kārtā un par laimi nekad neparādās nakts murgos, atšķirībā no vnk kāpšanas pa mūsu kāpņutelpas kāpnēm, piemēram). nepietika, ka uz pagraba skabūzi bija jāiet garām tumšai metru augstai nišai un otrais pagrabs atradās iebūvēts siltumtīklā, prom no pārējiem, aiz vēlvienām durvīm, atpakaļnākšana bija visbriesmīgākā - nekad nevarēja zināt vai skrienot to posmu pa kāpnēm augšup līdz pagraba ārdurvīm kāds neuzglūnēs no aizmugurē palikušās tumsas. protams, nekad nekas tāds nenotika un nebija noticis, bet katru reizi kā nāves bailes. un vienreiz, kamēr krāmējos pa pagraba labirintiem un skabūžiem, mans vectēvs bija aizslēdzis pagraba ārdurvis, domādams, ka esmu jau prom. par laimi, pārpratums tika konstatēts pirms manis un durvis atkal atslēgtas. es būtu ar sirdi un sirmu galvu aizgājusi, ja pēc tās skriešanas uz izeju, atrastu to aizslēgtu.
labi, ka mums nav tāda pārtikas pagraba tagad, uz kuru varbūt iedomātos aizsūtīt kādreiz savus bērnus. šobrīd šķiet, ka nekad gan viņus nesūtītu.