rūsganais sprakšķis

things we do for love - iet uz pagrabu. tagad, tumsā.
man arī dienā ir absolūta pagrabofobija, kas droši vien cēlusies iz bērnības laikiem,kad bija ne tikai "siltais" pagrabs daudzstāvu mājas apakšā, bet arī "aukstais" kādu gabalu tālāk. tāds liels, ar riktīgām ozola durvīm ar milzu krampi priekšā un vēl vienām slēdzamām pakāpienus zemāk, tur pat vasarās zosāda metās. un reiz, māte vakarā aiziet pēc karčām. un šausmīgi ilgi nenāk - bet tēvs saka,ka noteikti vai nu kādu satikusi,vai ciemos iegājusi un mēs neko.
a izrādās, nabaga mātei kāds paņēmis un aizvēris durvis un aizlicis krampi priekšā. a taciņa gar pagrabu tāda, pa kuru neviens nestaigā diezko, kur nu vēl laukos vakarā.
tā nu māte tur dauzījusies un brēkājusi, līdz laimīgā kārtā pēc div stundām kāds gājis garām. es toč tur būtu prātā sajukusi.

bet stāsts jau nebija par pagrabiem, bet par kartupeļiem.

dikti gards tāds paēdiens sanāk, trekns ar bez gala - novāra karčas (vai vēl labāk cepenē uzcep ar timiāņiem), sacep sēnes ar sīpčām, un tad to visu kopā, piegāž saldo krējumu un zilo sieru. bezgala barojoši dvēselei.