![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
varētu uztaisīt projektiņu tādu, mājaslapu "laustāspriedessirdiselvē" kur cilvēki atzīstas,kas viņiem sirdis salauzījiss. savādāk tak nekā īsti tu nevari zināt,vai esi sausām vai nesausām kājām caur dzīvi izbridis.
untur atzīmēt tā,ka "ļoti salauzis" "maķenīt aizlauzis" "saplīsis drumstalās"
untur atzīmēt tā,ka "ļoti salauzis" "maķenīt aizlauzis" "saplīsis drumstalās"
Piemēram, kad tu nolem, ka vairāk nevari izturēt un jāraksta mīlestības vēstule, kas ir tās lietas, par ko tu domā? Vai otrs arī mīl? Kā es viņam to vēstuli nogādāšu? Vai gaidu arī atbildi?
Piemēram, tā senlaicīgi un romantiski varētu būt uzrakstīt vēstuli ar roku. Bet kā nogādāt mīļotajam? Nosūtīt? Bet nav adreses. Dot rokā? Bet kā tad es acīs skatīšos? Un kā dabūšu atbildi? Varbūt Facebook? Tur nu tā vēstule viņu tiešām sasniegs un varēšu arī saņemt atbildi. Bet vai mīlestības vēstules sūtīšana sociālajā portālā, kas ir pilns ar visādām drazām, nenoniecina manas jūtas un šo atzīšanos?
Arī - ja jūti, ka otrs arī mīl, tad vari rakstīt kaut kā tā, it kā jūs abi jau saprastu, par ko ir runa, un vari kaut nojaust, ka otrs tieši gaida, ka atklāsi savas jūtas (lai arī drošs, protams, nevari būt nekad).
Bet ja nu tu saproti, ka otrs nemīl? Vai ka tevi neievēro? Kā sākt ar viņu runāt par savām jūtām? Kā rakstīt tā, lai pēc tam varētu kaut kā savākties, ja nu gadījumā seko noraidījums un pēc tam tas cilvēks ik dienu jāsatiek, piemēram, darbā?
Nu, īsumā man likās - par katru vēstuli varētu tādu kā stāstu izstāstīt, un es jau te minēju tikai dažus faktorus, kas varētu ietekmēt to, kā cilvēks rakstītu. Katra tāpēc būtu citādāka, un arī ja visas nebūtu skaistas, tur tomēr būtu stāsts.
lai gan, mums jau tagad viss ir tāds.. publisks.
man, nenoliedzami, šķistu interesanti ko tādu lasīt, jo pati nekad nevienu mīlestības vēstuli rakstījusi neesmu un nav tādas domas bijis -līdz ar to pats stāsts -kāpēc kāds izvēlējies rakstīt - būtu saistošs.
bet laikam jau neviens tādu projektu neuztaisīs.
jo, lai arī lasītu būtu interesanti, ar savām vēstulēm es tomēr nedalītos.
Tāpēc tāda doma vien ienāca prātā, labi zinot, ka, pirmkārt, cilvēki taču nedalītos, otrkārt, lai arī interesanti, būtu neērti kaut jo tādu lasīt.
Man jau par uzturēšanos šeit dažkārt tādas dalītas jūtas. Tāpat vien pārbrauc ar acīm citu rakstītajam un ir jau dažkārt interesanti, bet tik un tā - nu ir tā līšana svešu cilvēku privātajā dzīvē. Vēl neesmu atrisinājusi šo iekšējo konfliktu.
ne jau Tu uzlauz kādu slepenu dienasgrāmatu, šeit cilvēki raksta ar apziņu,ka kāds lasīs.
ja negrib,lai visi lasa, tad raksta draugu grupām, ja piezīmē tikai sev,tad vispār zem actiņas.
un vēl arī jāņem vērā,ka "visi tēli ir izdomāti un līdzība ar reālām personām ir sakritība" :)
protams,ir žurnāli,kas ir ļoti saistīti ar reālo dzīvi/personu, taču vienai daļai šeit tomēr ir mazliet cita realitāte, mazliet iedomātais "es", vai negāciju,kas nav paredzētas reālajiem sarunu biedriem izgāztuve... nu,es nezinu, katram savs variants, bet nereti tomēr skatuves uzstādījums ir izlikts, pieņemot,ka būs skatītāji.
http://brokenships.com/