rūsganais sprakšķis

Man likās, ka būtu interesanti pavērot, kā tās mīlestības vēstules atšķiras, jo es tiešām domāju, ka varētu būt atšķirības atkarībā no cilvēku raksturiem un no tā stāsta, kas ir apakšā.
Piemēram, kad tu nolem, ka vairāk nevari izturēt un jāraksta mīlestības vēstule, kas ir tās lietas, par ko tu domā? Vai otrs arī mīl? Kā es viņam to vēstuli nogādāšu? Vai gaidu arī atbildi?
Piemēram, tā senlaicīgi un romantiski varētu būt uzrakstīt vēstuli ar roku. Bet kā nogādāt mīļotajam? Nosūtīt? Bet nav adreses. Dot rokā? Bet kā tad es acīs skatīšos? Un kā dabūšu atbildi? Varbūt Facebook? Tur nu tā vēstule viņu tiešām sasniegs un varēšu arī saņemt atbildi. Bet vai mīlestības vēstules sūtīšana sociālajā portālā, kas ir pilns ar visādām drazām, nenoniecina manas jūtas un šo atzīšanos?
Arī - ja jūti, ka otrs arī mīl, tad vari rakstīt kaut kā tā, it kā jūs abi jau saprastu, par ko ir runa, un vari kaut nojaust, ka otrs tieši gaida, ka atklāsi savas jūtas (lai arī drošs, protams, nevari būt nekad).
Bet ja nu tu saproti, ka otrs nemīl? Vai ka tevi neievēro? Kā sākt ar viņu runāt par savām jūtām? Kā rakstīt tā, lai pēc tam varētu kaut kā savākties, ja nu gadījumā seko noraidījums un pēc tam tas cilvēks ik dienu jāsatiek, piemēram, darbā?

Nu, īsumā man likās - par katru vēstuli varētu tādu kā stāstu izstāstīt, un es jau te minēju tikai dažus faktorus, kas varētu ietekmēt to, kā cilvēks rakstītu. Katra tāpēc būtu citādāka, un arī ja visas nebūtu skaistas, tur tomēr būtu stāsts.