rūsganais sprakšķis

kā mani tracina frāze "kad tev pašai būs bērni, tu sapratīsi"

rūsganais sprakšķis

kā mani tracina frāze "kad tev pašai būs bērni, tu sapratīsi"

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
nē, nesapratīšu, jo man nebūs bērni, jo man tie radījumi tiešām riebjas, tāpat kā daudziem citiem riebjas zirnekļi vai suņi, vai vardes, man riebjas bērni.

mazi viņi nelāgi ož un izdod daudz trokšņa, paaugoties viņi arī vēl ne tikai trokšņo, bet arī lec virsū un visādi citādi ielaužas manā personīgajā telpā.
un mūsdienās viņi ir tik neaudzināti.

un kāpēc visiem ir jāsacepas no tam,ka man viņi nepatīk? es taču neliedzu jums vairoties.
un es esmu labā tante, kas atbild uz jautājumiem un spēlējas un velta uzmanību, es taču saprotu,ka viņi nav vainīgi, nedz arī spējīgi saprast,kapēc viņi man nepatīk un kā sabiedrības apzinīgs loceklis es nevaru traumēt jauno paaudzi.
es tikai gribu maksimāli minimizēt iespējamību man atrasties vienā telpā ar viņiem. tāpēc pie draugiem,kam ir bērni,es eju ciemos reizi gadā. vai retāk.

bet nu kas tik abnormāls ir tajā,ja pasaku,ka man viņi nepatīk? tiešām katra māte ķer pie sirds un jūtas aizskarta un domā,ka tas tieši par viņējo jeb kur ir problēma? nu nav visiem cilvēkiem jāreproducējas, priekš tam ir ķīnieši!
  • un tad vēl tās frāzes "jā, es arī teicu, ka negribu bērnus, bet tad viņš piedzima, un viss mainījās".

    nu, ir viena lieta teikt, ka negribi, un tad kaut kā tomēr ņemt un neizlemt par labu abortam, ja.

    es negribu bērnus, man viņi ne īpaši patīk, bet uz kādu mirklīti viņi ir pat gluži jauki, un ir patīkami, ja svešs bērns tev pieķeras. bet es negribu neko dzemdēt, man tas nafig nav vajadzīgs!
    • nēnē, vēl lieliskāka frāze ir paziņot,ka "tu vnk neesi vijusi kopā ar pareizajiem vīriešiem,ja neesi gribējusi no viņiem bērnus"
      pēc šitās toč gribas uzšaut
      • ak dievs, doma par tādas frāzes izdzirdēšanu vien man jau uzsita nokaitētas asinis!
      • Agh, kā es šitās visas klišejas jau esmu atklausījusies. Man pirms gadiem reiz nejauši sanāca zelta frāze, ko piesaucu vēl tagad pēc nepieciešamības: "Bērni kļūst ciešami tikai ap to laiku, kad sāk kļūt par cilvēkiem."
      • Man tā pašai nupat salikās - es nekad negribēju (un zīdaiņi man riebjas, jo smird un bļauj - tā pat kā Tev, un vēl man liekas, ka grūtnieces izskatās kroplīgi ar tiem vēderiem - un es negribu tā izskatīties, tāpēc baidos, kā būs), bet tagad, kad esmu satikusi Kādu-ar-ko-vēlos-precēties (ko nekad iepriekš neesmu vēlējusies), pēkšņi vēlos arī bērnus. Tā ir kaut kāda neizskaidrojama mistika (tā pat kā no akvārija pazudušais ūdens).
        • :)
          ģan jau,ka kādam tas tiešām tā strādā. vnk man gribas,lai savu olekti man citi nebāž klāt, jo manā izpratnē, bērnu ir jāgrib man pašai. mūsdienās gan laulības institūcija, gan vīrieši atbildības līmenis ir tāds,ka es uzskatu,ka sievietei gribot bērnu jārēķinās tikai un vienīgi pašai ar sevi, savu gribēšanu un savu varēšanu.
Powered by Sviesta Ciba