Nostalģiskā un vientuļā mājupceļā caur Vecrīgu vakar manīju glīti pucējušās dāmas piemīlīgos zābaciņos un nodomāju: "Tiešām?? Jau??"
Šī rīta kafiju & cigaretes uz balkona papildināja pirmās dzeltenīgu nokrāsu guvušās koku lapas..
Un kāpēc skumjas neaizlido tik pat ātri kā vasara ik gadu?!
Ziema mani tāpat kā vientulība nebiedē.. Tramīgu kā uz zobārsta apmeklējumu mani dara pavasaris, kas tai seko - tas ir neglīts kā tikko dzimis zīdainis..
Lūk, rudens ir laiks, kad kā skumjas, tā - prieki šķiet skaisti kā japāņu filmā.. Laiks, kad iemīlēties vai uz mitra vaiga spiest atvadu buču.. Laiks jaunām rudens leģendām..
Vēl vakar es domāju, kāpēc sūrst uzplēstās brūces, bet jau šodien man ir pārliecība, ka drīz vien tās pārtaps par rētām - tās nesāpēs, tikai kalpos par pagātnes atgādinājumu..
Jau pavisam drīz es skalošu seju rudens lietū un iespējams dažu mirkļu attālumā no uguns sārtā koka būs smaids, veltīts man..
Pavisam noteikti, tieši šinī gada laikā es atklāju tauriņu sezonu..