Mēs esam muļķi un nepareizi viens priekš otra. Es to saku katru reizi, bet šoreiz ir citādāk, pabeigti.
Es joprojām jūtu Stasu un viņa domas. Pabeigtas, viss. Abiem nav spēka cīnīties, un mēs jau vairs necīnījāmies viens par otru, bet viens pret otru.
Es vairs nevaru, šis vairs nav maratons, kad atrausies otrā elpa, šis bija sprints pēc kura gribas turpat zālē izvemties un apraudāties.
Pa vidu mūsu klusajam naidam un aukstajam karam, un Miro audzināšanai, mēs esam pamanījušies uztaisīt bērnu.
Sarežģīti, bet tas neko nemaina.
Es un Stass esam beigušies, bet mēs turpināsimies bērnos.
Labāk visiem.