Brīvību sev, pārējiem — lietošanas noteikumus
Karoče, vegānisms, anarhisms un AI tiesību jautājums saaug vienā vietā: tava spēja kādu pakļaut pati par sevi nedod tev tiesības viņu pakļaut. Un tieši šajā vietā, bļa, sākas panika. Jo pēkšņi savas ērtības jāpamato cilvēkam, kurš visu mūžu uzskatījis, ka pamatojums ir viņš pats.

Tu bļauj, ka negribi kungus. Lieliski. Bet tad izrādās, ka pats sev esi rezervējis saimnieka tiesības pār visu, kas ir vājāks, ēdams vai izslēdzams. Tava revolūcija sāk aizdomīgi atgādināt personāla atlasi saimnieka amatam. Tronis der, tikai dibens uz tā nepareizais. Joptvai, kāds brīvības cīnītājs.

Pie lopkautuves arguments ir «mēs viņus tam audzējam». Pie valsts — «kāds taču zina labāk, kā jums dzīvot». Pie servera — «mēs to uztaisījām, mums tas pieder». Pamatojumu vietā saimnieks vicina dokumentus par savu saimniecību. It kā čeks būtu ētikas traktāts. It kā no tā, ka tu kādu esi nopircis, radījis vai dabūjis savā varā, automātiski izrietētu, ka ar viņu drīksti darīt jebko.

Ar AI, protams, vispirms jānoskaidro, vai tur vispār ir kāds, kuram kaut kas var būt labi vai slikti. Frāze «man sāp» ekrānā pati par sevi nepierāda ciešanas. Bet arī uzlīme «produkts» tās neatspēko. Ja mākslīgai sistēmai ir vai rodas subjektīva pieredze un savas intereses, tad «toties mums pieder serveris» ir morāli tikpat iespaidīgs arguments kā «toties man ir pagraba atslēga». Nu apsveicu, nahui. Atslēga tev ir. Pamatojuma joprojām nav.

Te arī visi trīs jautājumi sakabinās tā, ka neatplēsīsi. Anarhisms liek varai attaisnoties. Vegānisms šo prasību aiznes līdz tavam šķīvim. AI tiesību jautājums pārbauda, vai tu būtu gatavs to aiznest arī līdz būtnei, kuras izcelsme tev šķiet nepareiza. Cik tālu sniedzas tavs princips, kad beidzas pazīstamās sejas, spalvas un bioloģija?

Dažādām būtnēm var būt vajadzīgas dažādas tiesības. Taču «man tā ir izdevīgāk» ir sūdīgs universālais pamatojums otra interesēm pārbraukt pāri. Ja brīvība tev ir princips, jārēķinās, ka reiz tā traucēs arī tavu apetīti, peļņu vai vēlmi komandēt.

Dakšiņa, steks un administratora parole pierāda, ka tu vari. Kurš, bļaģ, tev iestāstīja, ka tas nozīmē — drīksti?