Kā Porziņģis
Ja kāds no jums nav bijis aplaimots ar krusteniskās saites operāciju, tad priecājieties. Jums nav jāizbauda aptuveni gadu ilga rehabilitācija. Un nē, līdzīgāki Porziņģim jūs nekļūsiet. Lai gan es pats to nemaz arī negribētu.

Katrā gadījumā tagad, gandrīz 8 mēnešus pēc operācijas, beidzot varu teikt, ka sāku justies (un staigāt) kā cilvēks. Tas tiešām palīdz, jo patiesi, dažādu organisma locekļu un orgānu veselīgums un kārtībā būšana reāli ietekmē arī to, kāda sajūta ir galvā. Un tas vismaz man ir ļoti, ļoti svarīgi.

Turpinu gan staigāt pie fizioterapeita divas reizes nedēļā, veicu dažādus vingrinājumus un tā. Kopumā progress ir tiešām liels. Vēl ļoti labi atceros pirmās pāris nedēļas pēc operācijas, kad bez kruķiem nevarēju tikt nekur, kā arī gulēt bez pretsāpju tabletēm nebija iespējams. Un vienalga gulēt bija, ne jau mokoši, bet neērti gan. Tagad es staigāju pats savām kājiņām, arī pa trepēm augšā un lejā, varu spert arī platākus soļus. Skriet gan vēl ne, un pavisam nesen tikai sāku trenēt arī lēkāšanas prasmi.

Līdz gadumijai man būtu jābūt faktiski pilnīgā kārtībā. Par to tad arī turēsim īkšķi, jo bez veselības arī viss pārējais sāk grīļoties un brukt.

Un sargiet ceļus, tā ir tāda visnotaļ komplicēta locītava, kuru var dažādos veidos sačakarēt - un tā jums nav roka, kuru var ieģipsēt un iekarināt saitītē. Bez normāli funkcionējošām abām kājām tu sāc justies kā tāds pensionārs. Galu galā, kā teica Vonnegūts, mēs esam dzimuši, lai pendelētos apkārt!