Un vēl, runājot par filmu Julie&Julia, man patika, ka tā ir izteikti sievišķīga, lai arī laikam mūsdienās būt sievišķīgai nedrīkst, jo ir jābūt pēc iespējas mazāk sievišķīgai emocionālā ziņā- tu vari izskatīties kā bārbija, tu vari attīstīt savus sievišķīgos labumus un dotumus fiziski, tas ir pat vēlams, jo bez tiem tevi vispār neviens neuztvers, bet darbā,uz ielas, attiecībās tev svi ir jāierobežo un jākļūst vīrišķīgākai, ja gribi, lai tevi uztver savādāk vēl bez visām krūtīm utt. Tā es jūtos Latvijā. Citur es varu būt sievišķīgāka, atļauties parādīt vājumu un jūtas.
Un vēl man patika, ka filmā nebija tradiocionālo labo beigu- mūsdienu sieviete Julie nesastapa savu elku Julia, viņa pat neieguva tās labvēlību, lai arī veselu gadu nodzīvoja ar domām par Julia uns arunās ar to. Tā reizēm notiek, es sev atgādinu. Reizēm tu vari nedabūt, ko vēlies, lai arī sevi izgriez no iekšas uz āru, bet tas nenozīmē, ka tu drīksti pārtraukt par to cīnīties. Tu nedrīksti, es arī ne.