| 8:07a |
Nu tātad, ilgi šis lēmums nāca, bet izdomāju, ka tas ir jāizdara, jāsāk rakstīt blogs un jādokumentē izmaiņas savā dzīvē. Vakar visu dienu gulēju gultā zem lielas pufīgas segas, skatījos seriālus, ēdu un lasīju žurnālus, ar piespiešanos veicu dažus telefonzvanus, un tas arī viss. Miegs bija drudžains un nelokāms, uzmācās visu dienu, tāpēc nepārtraukti snaudu savas jaunības pilnplaukumā, un, kad viss bija pieriebies, domāju par savu dzīvi, jeb, precīzāk, par to, ko es nedaru, par dzīvi, par kuru sapņoju un neko neesmu izdarījusi tās sasniegšanā. Es zinu, kādu es dzīvi gribu, bet man nekā no tām. Es zinu daudzas lietas pat līdz sīkumiem, piemēram, darba vietas iekārtojums, jaunais ģērbšanās stils un vīrieša raksturs, bet tas viss ir nerealizēts un mani grauž.
Manā aizstāvības runā jāsaka, ka
1) ilgi svārstījos, ko es gribu dzīvē darīt profesionāli, mētājos strap dažādām jomām
2) biju iestrēgusi starp mūžīgo dillemu, ko izvēlēties- vīrieti vai attīstīt sevi profesionāli, un biju neveiksmīgi izvēlējusies sekot vīrieitim, kurš to nenovērtēja
3) atgriezos sākumpunktā, kad atkal kārtējo reizi viss bija jāsāk no sākuma- jāatrgriežas darba dzīvē, un tas bija visnepiemērotākais laiks un vieta- krīzes laiks Latvijā
Un naktī pēc trešā miega stadijas noskatījos filmu Julie and Julia, sāku skatīties, jo nebija ko darīt, un bija jānogalina laiks līdz darba intervijām, bet filma mani patiešām aizrāva. Filmā bija par 2 sievietēm, kuru dzīvēs daudz ko nozīmē ēdiens, kulinārija, savu sapņu piepildīšana, motivācija, tieši tas, kas man ir aktuāls tagad, īpaši motivācija un mērķi mainīt savu dzīvi. Filma mani iedvesmoja saņemties un izkāpt no gultas, darīt kaut ko, censties un iet uz priekšu, kad viss, ko gribas ir beigt kauju un paļauties uz apkārtējiem, kuriem būtu tevi jāglābj un jāuzvelk kalna virsotnē. |
| 8:35a |
Un vēl, runājot par filmu Julie&Julia, man patika, ka tā ir izteikti sievišķīga, lai arī laikam mūsdienās būt sievišķīgai nedrīkst, jo ir jābūt pēc iespējas mazāk sievišķīgai emocionālā ziņā- tu vari izskatīties kā bārbija, tu vari attīstīt savus sievišķīgos labumus un dotumus fiziski, tas ir pat vēlams, jo bez tiem tevi vispār neviens neuztvers, bet darbā,uz ielas, attiecībās tev svi ir jāierobežo un jākļūst vīrišķīgākai, ja gribi, lai tevi uztver savādāk vēl bez visām krūtīm utt. Tā es jūtos Latvijā. Citur es varu būt sievišķīgāka, atļauties parādīt vājumu un jūtas.
Un vēl man patika, ka filmā nebija tradiocionālo labo beigu- mūsdienu sieviete Julie nesastapa savu elku Julia, viņa pat neieguva tās labvēlību, lai arī veselu gadu nodzīvoja ar domām par Julia uns arunās ar to. Tā reizēm notiek, es sev atgādinu. Reizēm tu vari nedabūt, ko vēlies, lai arī sevi izgriez no iekšas uz āru, bet tas nenozīmē, ka tu drīksti pārtraukt par to cīnīties. Tu nedrīksti, es arī ne. |