Aicināšu uz tēju ikvienu, kurš tējas laikā iemācīs man pamtfrāzes krieviski darbam apkalpojošā sfērā!

Nepatīku sev. Ļoti ļoti.

Otrā diena. šodien "apēdīšu" visas viņu instrukcijas, izpētīšu fondus un kritīšu uz nerva tālāk. Man tas izdodas, oh yēy. Laikam žurnālam vairs nerakstīšu vispār, bankā man patīk.
Un vēl es domāju par Gruziju. Par to netaisnību, ka visi krata ar pirkstu, bet krievi tik iet tālāk. Un tad. Kā šādā situācijā ārlietu ministre var piedalīties pamiera sarunās ar EU, NATO pārstāvjiem un krieviem? Vai tu varētu spēlēt pokeru akmens nopietnu seju, ja skaidri zinātu, ka tavas kārtis ir 00? Es droši vien izsprāgtu asarās, uzrāptos uz galda un labā kājas atvēzietā krievu galvas vienkārši aizspektu ar kāju prom. Jā, tā man tāda asiņaināka vīzija šajā burvīgajā rītā. Lai arī jums jauka šī diena! Dienvidositij, turies!

Man patīk, ka Garfields dzer kafiju! Vēl tikai uzsēdināt uz jumta un viņš būs mans varonis for ever.
Šodien kaulos tā labā sajūta, hehe. Vakar ar glanci iztrakojāmies. Viss sākās ar makten iespringušu sejas izteiksmi pie Džeinas, kārtojot preses caurlaides, parakstoties un tirgojoties. Nu tur mēs pakāsām visu, ko vien varējām pakāst, kamera palika aiz sētas pie apsargiem tāpat kā visiem pārējiem LV medijiem, kas neskaitījās PV oficiālie fotogrāfi (bet par to būs cits smeldzes pilns stāsts) uttutjp. Sakarinājām preses birkas, aplikām aproces, sadabūjām visus nepieciešamos pričendāļus un nopietni ienirām pūlī. Tā kā presei vajadzēja ierasties laicīgi, mums bija gana laika, lai izslīdētu visos virzienos pa estrādi un noskatīt labāko pleķīti. Labākais, tā ka neesi bēdīgs, izrādījās tribīnēs pašā augšā metru no gaismotāja/filmētāja/kkāda wannabe-busy džeka.
Un tad mēs tur tā stāvējām ar cigreti zobos un sajūtu, ka visa pasaule ir pie kājām un tam-tur-augšā toč ir palaimējies ar lokāciju, jo no augšas visu toč var labi pārredzēt.
Un tad. Hehe. Tad mēs sākām gorīties, lēkāt, trakot, ārdīties, svaidīties, dziedāt un bļaustīties. Nu tas, kā parasti. Visi tie nabadziņi, kas iepiķojuši par sēdvietām sēž un šūpo rokas. Neveikli pieceļas, pastāv un atkal apsēžas. Muhaha. A mēs ar gaismotāju pa augšu! :D

Negribas pārspīlēt vai kā, bet redzot pilnu Mežaparka ainu no viena gala līdz otram, no labās malas līdz kreisajai, visu pilnu ar cilvēkiem - galviņas viena pie otras - dzīvē tādu pūli nekad nebiju redzējusi. Kā no Sarumana torņa redzēt visas armijas, psc.

Pārpublicēts no Aināra Leijēja:
13. aug 16:00
norises vieta: Pie Gruzijas vēstniecības, Raiņa bulvārī 3 un otra sapulce Krievijas vēstniecības, Antonijas ielā 2.
apraksts:
Ņemot vērā Gruzijā notiekošo karadarbību, 2008.gada 13.augustā no 16:00 līdz 17:00 pie Gruzijas vēstniecības un no 17:00 līdz 18:30 pie Krievijas vēstniecības norisināsies divas Rīgas domē pieteiktas sapulces.

Abu sapulču mērķis ir paust aicinājumu uz mieru un Dienvidosetijas konflikta noregulēšanu ar diplomātiskiem līdzekļiem. Mēs uzsvērsim, ka ka nav pieļaujama nevainīgu civiliedzīvotāju bojāeja, tāpēc visām krīzē iesaistītajām pusēm ir jāpārtrauc karadarbība, un situācija jāatrisina mierīgā veidā.

Pasākumā tiks nosodīts Krievijas iebrukums Gruzijā, kas ir pretrunā starptautiskajām konvencijām, tai skaitā Apvienoto Nāciju Organizācijas hartai. Mēs pieprasīsim Krievijai nekavējoties no Gruzijas teritorijas izvest savus militāros spēkus, kuru atrašanos reģionā neregulē starptautiskas vienošanās.

Tajā pašā laikā mēs uzrunāsim Gruzijas valdību un Dienvidosetijas varas iestādes, paužot dziļu neapmierinātību par militāra spēka izmantošanu kā konflikta risināšanas metodi, jo tā ir prasījusi civiliedzīvotāju dzīvības. Abas puses ir jāaicina nolikt ieročus un sēsties pie sarunu galda, lai krīzi atrisinātu mierīgā ceļā.

Aicinājumu Gruzijai būs iespēja izteikt pirmajā sapulcē pie Gruzijas vēstniecības, Raiņa bulvārī 3 (tā atrodas tajā pašā ielas pusē, kur ASV vēstniecība, tikai par kādiem 20 - 40 m tuvāk Kongresu namam).

Savukārt, otrajā sapulcē pie Krievijas vēstniecības, Antonijas ielā 2 (tā atrodas apmēram pretī Kongresu nama ieejai), plānots vērsties pie mūsu kaimiņvalsts. Mēs akcentēsim miera idejas nozīmīgumu, kā cilvēces vienu no svarīgākajām vērtībām!

P.S. Ņemot vērā, ka šodien tiek bombardēta arī Tbilisi, pieļauju, ka kāds gribētu sapulci rīkot arī agrāk - jau 12.08.(likums, šķiet, saka, ka tas ir tuvākais iespējamais laiks). Tad pirmdien kādam ir jāiet uz Rīgas domi un jāpiesaka sapulce - esmu gatavs iet līdzi, lai RD neiestāsta, ka var tikai pēc 10 dienām kaut ko rīkot... Mans e-pasts: ainars.leijejs@gmail.com . P.S.Tikai kā informēt sabiedrību par šo dienu iepriekš pieteiktu pasākumu?

JA IR IESPĒJA, PADOD ŠO ZIŅU TĀLĀK, PIEMĒRAM, PĀRPUBUBLICĒJOT SAVĀ DIENASGRĀMATĀ un/vai izsūtot vēstules! MĒS PAR MIERU

---
A man vispār liekas, ka ne tikai neskatīties to olimpiādi vajadzētu, bet varbūt pat pārtraukt saistībā ar jau 1500 kritušajiem.
Sviests kaut kāds.

Sākumā vajadzēja atrast bildi, tad izlasīt wiki faktus un uzburt māzu tekstiņu. Jau otrais vakars, kad esmu izslīdējusi cauri tikai divu vaininieku wiki failiem, toties atklājusi, cik pasaule ir slima par viņiem rakstot n-tās grāmatas, rekonstruējot notikumus, taisot filmas.. vienvārdsakot, veidojot personības kultu. Nebrīnos, kāpēc Amerika ir tāda, kāda tā ir.
Lasīt sērijveida slepkavu citātus ir.. interesanti. Lasīt un nespēt izvēlēties spilgtāko ir.. slimi.

Atkal kādu laiku nevarēšu pārvietoties viena pa šaurām tumšām ieliņām. Tik īsti, tik reāli!

All these little animals!

Prātvētrīgās noskaņās, kad vieglā klakšķošā riksītī, droši vien Smārdes miegaino iedzīvotāju nolādēta, devos uz pirmo vilcienu (5.07) saskrējos ar mazo, adataino pukšķinātāju. Abi satupāmies un sakņupām. Šams pukšķināja kaut ko Vatdafaktulielābezadatainābūtnelasieskatiec un es savukārt devu pretī ucibucimāāzsmīļumiņšnunebaidies līdz brīdim kad mazais paķēra uz izbrīnu ar palēcienā izbļautu paskaļāku PUK un es atbildēju ar klusu bļāvienu un salēcienu.
Acu priekšā uzausa situācijas komiskā puse, kādu pa savu logu varētu redzēt piemēram rolexx, atvadījos no pukšķinātāja un turpināju klakšķināt savu ceļu uz vilcienu.
Pietrūkst dabas laikam. Vai vienkārši vecums :]

Vakarnakt atkal bija tā sajūta, ka smiltis burtiski izskrien cauri pirkstu starpām, ka ātrumu uzņēmušu vilcienu tik viegli neapturēsi un izlietu ūdeni atpakaļ nesaslaucīsi. Kaut kur skriet un vajāt? Kāda jēga! Nepiesiesi, nenoturēsi, nesavaldīsi, kā būs - tā būs.
Sakiet ko gribat, visam tāpat jānotiek uz labu, vienvārdsakot, viens vilciens aizskries, gan jau drīz nāks atkal nākamais. Bet skumji tāpat.


Atļaušos piebilst, ka skumji par to, kas vēl nav noticis. Par nelāgām sajūtām un melnbaltām vīzijām, kas, pavisam iespējams, drīzāk pierunā nekā paredz nelaimi.

Un šodien ir pirmā diena, kad pēc vismaz divu mēnešu konstantas vaļā turēšanas aizvēru virtuves logus. Garo svētdienas brokastu laikā sapratu, ka beidzot ir sacēlies vējš, pūš uz muguras un šķirsta žurnāla lapas. Kafija atdziest ātrāk. Šis noteikti nav vasarīgais Itālijas vidienes fēns... negribas nosaukt vārdā manu žurnālu pluiņītāju, bet izskatās, ka pats sajūtām pārbagātākais laiks vairs nemaz nav aiz kalniem. Un tam laikam vajag gatavoties. Tā teikt - krāt smeldzi, hehe..

Today is my day! Dabūju darbu, nosūtīju paciņu un ierakstījām dzīvīgu raidījumu.

Nekad nebūtu domājusi, ka necilākajam un zemākajam amatam bankā nepieciešamas trīs darba intervijas. Mēs jau redzamies biežāk kā es ar saviem ģimenes locekļiem. Ja nepieņems, būs nedaudz žēl.