Vakarnakt atkal bija tā sajūta, ka smiltis burtiski izskrien cauri pirkstu starpām, ka ātrumu uzņēmušu vilcienu tik viegli neapturēsi un izlietu ūdeni atpakaļ nesaslaucīsi. Kaut kur skriet un vajāt? Kāda jēga! Nepiesiesi, nenoturēsi, nesavaldīsi, kā būs - tā būs.
Sakiet ko gribat, visam tāpat jānotiek uz labu, vienvārdsakot, viens vilciens aizskries, gan jau drīz nāks atkal nākamais. Bet skumji tāpat.


Atļaušos piebilst, ka skumji par to, kas vēl nav noticis. Par nelāgām sajūtām un melnbaltām vīzijām, kas, pavisam iespējams, drīzāk pierunā nekā paredz nelaimi.

Un šodien ir pirmā diena, kad pēc vismaz divu mēnešu konstantas vaļā turēšanas aizvēru virtuves logus. Garo svētdienas brokastu laikā sapratu, ka beidzot ir sacēlies vējš, pūš uz muguras un šķirsta žurnāla lapas. Kafija atdziest ātrāk. Šis noteikti nav vasarīgais Itālijas vidienes fēns... negribas nosaukt vārdā manu žurnālu pluiņītāju, bet izskatās, ka pats sajūtām pārbagātākais laiks vairs nemaz nav aiz kalniem. Un tam laikam vajag gatavoties. Tā teikt - krāt smeldzi, hehe..