ἑκάς‎
maucieties, zābaki, mēs ejam pastaigāties pa saplaisājušu ledu garkājtētiņi Atlantīdas meklētāji lazurīta kaps saplaisājis cilvēka siluets sasvēries uz labo sānu nolauztais stūris liecina par tukšu vidu ūdens atstaro ūdens nesēju vilkme manās rokās atstāj ritmiskas rētas nolicis karogu Lamanša dievs tikko no upes izkāpušais karavadonis ar pirmo minējumu atrisina gadsimtiem mocīto mīklu sfinksa atver ziemeļu vārtus un mēs iesoļojam pēdējā kilometrā ar pārsteidzoši skaidru redzi apgriezies apkārt tikai balts lauks un _suns ar Mēnesi pierē_ Hekas