noskatījos (melis - gandrīz noskatījos; pēdējās ~20 minūtes vēl jānolauž) kena raseļa filmu par gotiku: http://www.imdb.com/title/tt0091142/
un secināju, ka dažas detaļas par to brīnišķīgo dienu notikumiem esmu vai nu palaidis garām vai kaut ko ne tā vai nu kaut kā tā; galvenokārt tās, kas attiecas uz klēras klermontas un džona viljama polidori lomu tai visā. līdz ar ko sajūtu vajadzību apdeitot sevi, un varbūt informēt kādu.

tātad, ir 1816. gads. un tas ir diezgan interesants gads - "gads bez vasaras", jo iepriekšējā gadā, indonēzijā laikam, uzsprāga tomboro vulkāns, kura pelni līdz pat nākamā ('16, proti) vasaras beigām aisedza sauli eiropā (tas droši vien izskatījās apmēram šādi),

novedot pie izmaiņām klimatā, kas savukārt noveda pie bada un diezgan jaukas noskaņas gotiskās literatūras klasikas radīšanai.
kā zināms, neesošajā vasarā dižais (it kā. neesmu lasījis neko no viņa, kaut arī pat latviski esot tulkots) šellijs

ar savu topošo sievu mēriju

devās pie bairona

kurš tobrīd dzīvoja, lūk šeit, villa diodati:

un tur nodevās priekiem un nebēdai un radošām aktivitātēm. tā arī, protams, bija, taču līdz šim nebiju pamanījis mērijas pusmāsas klēras klermontas

nozīmi tajā visā. lai gan zināju, ka viņa devās šelliju pārim līdzi, man likās, ka šelliju no anglijas izdzina pamatā viņa parādi un sakašķēšanās ar savu tēvu un pēc tam arī mērijas tēvu goldvinu, savu domubiedru un diezgan svarīgu čalīti tajā laikā (savukārt mērijas māte bija mērija wūlstonkrafta, feministe), un tālāk pa eiropu trenca viņa stāvoklī esošās sievas (kuru viņš pameta mērijas dēļ) pašnāvības atbalsis, un klēras dalību visā uztvēru kā kaut ko līdzīgu džermeina iešanai uz breta randiņiem; taču izrādās, ka ideja par ciemošanos pie bairona piederēja tieši klērai, kura savukārt gadīja bērnu no bairona (nu tas viss sāk kļūt ļoti ziepjoperiski, par ko es atvainojos. taču jāpatur prātā, ka ne jau es šo notikumu autors). vispār viņas (gadu jaunāka par mēriju, starp citu - tātad tobrīd viņai bija ~18) lomu notikumos tā arī neesmu līdz galam sapratis. par šelliju viss ir skaidrs, viņš ir tāds sava laika dafmens:

kurš dzīvo ar "manas mīlas pietiks visiem, mazā" attieksmi, tikai ir dzjenieks, nevis alus ražotāja talismans, savukārt par ģimenes goti biju uzskatījis mēriju. un, lai arī tieši viņa uz savas mātes kapa mīlējās ar šelliju, un vispār daudz vazājās pa kapiem, tomēr spoku stāstus viens otram stāstīja šellijs ar klēru. šellijs ar klēru arī bija lieli "brīvās mīlas" piekritēji, kamēr mērija, šķiet, par to īpašā sajūsmā nebija.
starp citu, bairona reakcija uz klēras ierašonos un kaut kādu varbūt solījumu piesaukšanu bija apmēram šāda:

kā zināms, tieši spoku stāstu stāstīšana tieši minētās vizītes laikā, pēc bairona ierosinājuma, bija par pamatu mērijas wūlstonkraftas šellijas izcilajai grāmatai par doktoru frankenšteinu un viņa briesmoni.

personāžs, kuru vispār biju palaidis garām, ir džons viljams polidori. kā jau filmā redzams, viņš ir bairona... nu nezinu, ārsts, tikai, ja filmā viņu tēlo lūk šis aktieris:

tad dzīvē viņš izskatījās drīzāk šādi:

pirms gada, deviņpadsmit gadu vecumā viņš bija ieguvis doktora grādu par mēnessērdzības pētījumiem (vai viņš nevarēja būt prototips jaunā un ģeniālā doktora frankenšteina tēlam?), un sešus gadus vēlāk noindējās, parādu sloga nospiests. viņa loma to dienu notikumos saistās ar bairona iesāktā spoku stāsta pārņemšanu. galu galā tas tiek publicēts ar nosaukumu the vampyre, un būtībā ir pirmais vampīrliteratūras paraugs (pirms tam vampīri ir minēti leģendās un dažās bairona poēmās).