vispār jau es esmu tāds cilvēks, kas var stundām būt tieši blakus vislabākjai, visvajadzīgākajai un lieliskākajai lietai uz pasaules un to nepamanīt - esmu nevērīgs un reizēm vienkārši ļauju lietām un procesiem slīdēt man garām, lai vai cik labi vai slikti priekš manis tie būtu.

bet nu to, ka mans kabineta biedrs kaut kad netālajā pagātnē ir aizmirsis savu fakino, bļe, siera kluci ielikt atpakaļ ledusskapī, pirms vēl tas ir sācis uzlaboties dārgo zilganbalto sieru virzienā, pat man ir diezgan acīmredzami. atslēdzot durvis, vispār tā smaka no kājām gāza nost - un es īsti nezinu, ne kur tas siers ir, ne kur ellē ir pats kolēģis. neiešu jau pa viņa mantām rakāties. varētu atraut visus logus vaļā, bet laukā kaut kā nav baigi silts. pat tas viens pavērtais logs jau gandrīz visas siltuma atliekas ir iznīdējis. apžēliņ, man tūliņ galva sāks sāpēt no tās smakas.

ir auksti un smird, bļe, nav forši, galīgi nav forši. es gribu mājās.