The Haunting (1963) ir viena no slavenākajām šausmenēm kino vēsturē. slavenākajām, labākajām, bailīgākajām - izcili tiek lietoti izteiksmes līdzekļi, ko režisoram var sniegt melnbaltais kino. Skorsēze šo filmu lika sava šausmeņu topa pirmajā vietā, arī citos topos tā parādās regulāri.



'99 gadā tā piedzīvoja diezgan sliktu, kā saprotu, rimeiku. interesanti, ka pirms tam bija iecerēts vēl viens - ar Stīvenu Kingu kā scenārija autoru un Stīvenu Spīlbergu kā režisoru. projekts beidzās brīdī, kad Spīlbergs secināja, ka šajā atmosfēriskajā šausmenē ir iecerēts pārāk maz action, uz ko, savukārt, Kings atbildēja, ka lai tad godājamais režisors ejot, ahem, prom, un izveidoja pats savu, nedaudz neparastu rimeiku - proti, seriālu:



daļa stāsta, tātad, bija no The Haunting. savukārt stāts par pašu māju bija ņemts, patiešām, no dzīves.

un proti, 19. gadsimtā dzīvoja tāda Sāra Vinčestera.



viņas uzvārds (ko viņa ieguva pēc laulībām), protams, ir dzirdēts - tieši Sāras vīra priekšteči padarīja to slavenu. ar šo te:



ieprecēšanās bagātajā ģimenē gan laimi Sārai nenesa - viņa ieslīga depresijā pēc nepilnu gadu vecās meitas nāves, vēlāk nomira arī viņas vīrs un pāris citi Vinčesteri. lai arī nebūdama Vinčesteru asinsradiniece, Sāra nosprieda, ka dzimta ir nolādēta un vērsās pie gaišreģes - kas apstiprināja, ka ģimeni, tai skaitā Sāru, vajā visu ar Vinčestera šauteni nogalināto cilvēku rēgi. un piedāvāja risinājumu - būvēt māju sev un gariem. un to Sāra Vinčestera arī darīja:





darbiem neapstājoties ne uz dienu, ne stundu, viņa būvēja (nu, tehniski pareizāk būtu "strādnieki būvēja") māju, kas liktos normāla varbūt vienīgi tiem gariem, ko viņa cerēja izmitināt:





māja auga augstumā, platumā un dažādībā:





nākamos 38 gadus no vietas; līdz Sāras Vinčesteras nāvei:



http://www.winchestermysteryhouse.com/