kas man sāp savā bezmiegā
runa ir par Ronalda Brieža cikla "bezmiegs" otro, laikam, dzejoli. jebkurā gadījumā, to, kas beidzas ar "kas sasmīdinās princesi - tam visu mūžu raudāt." autora domu, protams, īsti nevar pārprast, bet tā nu sanācis, ka šo rindiņu izlasīju pirms pārējā dzejoļa (recenzijā, proti), un tādēļ uztvēru to otrādi - proti, raudās ne tādēļ, ka dabūs, bet tādēļ, ka nedabūs (princesi, protams). tie, kas princeses sasmīdina, pie princesēm netiek, jo princeses ir domātas: a-prinčiem; b-drosmīgajiem bruņiniekiem; c-pāķīgiem pamuļķiem, kas pamanījušies īstajā brīdī parādīt savu cēlo dvēseli. jā, kādēļ vispār šāds emuāra ieraksts? neba man prātā strīdēties ar autoru, nē, drīzāk šis ir paskaidrojums dažiem iebildumiem, ko šad tad esmu izteicis (atkal, ne jau autoram, protams). tad nu lūk. visveiksmīgākais āksts, iespējams, tiks silti sagaidīts jebkurā tālā karaļnamā, kādus daudziem prinčiem varbūt nekad neredzēt, un vienmēr izraisīs sajūsmu un vienmēr būs ieredzēts (es pat nerunāju par Po "Vardulēnu", nē, bez groteskas un izsmiekla, vnk cilvēks, kas ielīksmo cilvēkus), bet viņš nekad netiks pie princeses - jo nav ne a, ne b, ne c. jautājums vienīgi, kur ir atšķirība starp bruņinieku, kuram uzgavilē pūlis, un ākstu - kuram uzgavilē, nu, ne pūlis, bet, teiksim... cilvēki? varbūt tas, ka tikai ākstam nedrebot var pateikt, ka viņš ir lielisks? un atkal, nekā slikta nesakot pa ākstiem, tikai to, ka viņi paliek bez princesēm. lai vai kā, šķiet tomēr, ka ne visu esmu sapratis līdz galam. hmm.