aizvainotā atriebība
es tik ļoti atvainojos idejas autorei par šīs idejas tik ļoti nejēdzīgo uz tizlo izpildījumu. un tomēr:


Tas nelaimīgais, nenokautais.

-Nu bet nu taču nu! – Ojārs sašuta. Viņš pabungāja pa stūri, nekas ritmisks gan tur nesanāca.
-Vēl vienu, pagaidi.
Andris aizsmēķēja cigareti un vienu iedeva arī Luīzei.
-Nu kas tev mājās kauns smēķēt? Pats taču teici, vēl divdesmit minūtes, ko tad tu tagad...
-Man vajag nomierināties.
-No vecākiem bail?
-Nu lai taču viņš pabeidz, - iejaucās Alma, izkārusi cigareti pa mašīnas logu.
-Vienkārši man tai mašīnai aķītis var beigties, īpaši uz aukstumu.
-Manu dzimtu un tās namu vajā vidēji sens lāsts.
-Ouūū, - Luīze ieķērās Andra rokā.
-Ko?
Alma iesmējās.
-Lāsts. Visi mani radinieki, viņi...
Andris nervozi izelpoja, Ojārs norija siekalas.
-...viņi visi ir miruši! Nu, izņemot vectēvu, pie viņa mēs arī tagad braucam.
-Man patīk lāsti, - Luīze nočukstēja, - Es ceru, ka tas ir kaut kas vardarbīgs. Ūū, tas taču ir asiņains lāsts, vai ne?
-Eu, nu beidz! Tie ir mani radinieki!
-Kā viņi nomira? Vai viņi noslīka tajos purvājos? Es ceru, ka nē, es ceru, ka viņiem norāva galvas, ar kaut ko neasu, piemēram...
-Izbeidz!
Viņš nometa cigareti un tad jau arī viņi bija ceļā uz Galvaskausu muižu – Andra Bargā dzimtas mājām. Luīze, sēdēdama blakus Andrim, pieglaudās viņam un aizslidināja savu roku aiz viņa krekla, ar lūpām pieskardamies...
-Tas ir mūsu ezers, - Andris norādīja uz necaurredzamiem krūmājiem tieši pie ceļa.
-Aiz tiem krūmiem?
-Nu, drīzāk iekšā, starp tiem krūmiem. Tādēļ jau arī tos sastādīja. Lai neviens netiktu pie ezera.
-Neviens svešs, no ārpuses?
-Nē, vispār neviens. Atceros, mana māsa ar savu džeku tur mēģināja līst, bet tie krūmi ir ērkšķaini, un viņa...
-Es nesaprotu, kādēļ lai jūs noslēptu ezeru?
Andris apklusa. Krūmus aiz loga nomainīja līdzenums ar īsiem, skumpušiem kokiem, starp kuriem mēnessgaismā mirdzēja ūdens fragmenti, kaut arī sen nebija lijis. Visa šī vieta rādījās mitra un purvaina, tikai nedaudz nostāk no ceļa salīdzinoši stalti bija iekārtojusies aleja, kas sākās pie krūmiem, kas ielenca ezeru, un turpinājās kalnup, muižas ēku pudura virzienā.
-Tur ir nolīkuši cilvēki.
Un nupat jau arī viņi iebrauca muižiņas pagalmā. Nomaļus, zem kokiem nīka pavecs opelis, citādi pagalms bija tukšs. Lielākās ēkas durvis stāvēja plaši atvērtas un tajās – sirms kungs, tērpies halātā, kas būtu arī varējis būt ciešāk aizvērts.
-Mazdēl! – viņš nodeklamēja, un abi radinieki apskāvās. Tad kungs sarokojās ar Ojāru un noskūpstīja abu meiteņu rokas, ar skatienu pakavējies pie Luīzes tikai nedaudz apsegtajām krūtīm, un aicināja visus iekšā. Pēc brīža viņi jau bija sasēdināti ap galdu, kur vecākais atlikušais Bargo dzimtas pārstāvis, Andra vectēvs, lika katram nosaukt ēdienu, ko tas vēlētos baudīt gaidāmajās vakariņās; tomēr pēc visu vēlmju uzklausīšanas, saimnieks bija spiests atzīt, ka ne jēra gaļas, ne vesela suķa vai grieķu salātu ēdienkartē nav un nebūs, toties
-Es varu piedāvāt kādu no tām zupiņām, ziniet, no tām paciņām, vai arī maizi un sieru, ziniet, es tiešām biju domājis, ka kāds no jums vēlēsies sieru...
-KĀ BŪTU AR KĀDU ZIVI?
Vārdiem atskanot no šķietami nekurienes, bet ja nu tomēr, tad otrā stāva viesistabas, visi sastinga. Pēc brīža vecais Bargais atsāka kustības ar niknu dūru vīkstīšanu, vēl pēc brīža viņš nokliedzās:
-Šajā mājā zivis nav! Nav liktas galdā, un nekad netiks liktas galdā! Nešķīstais rēgs! Atgriezies ellē, no kuras esi nācis, un... tur tev būs zivis! Sātana radījums! Es... es, atvainojiet, dārgie viesi, es... tagad aiziešu un... parūpēšos par... vakariņām.
Saimnieks nozuda uz minūtēm piecpadsmit, un, kad atgriezās, viņam līdzi bija šķīvis ar sagrieztu sieru un maizi.
-Zupiņas ir virtuvē uz galda, tās jums jāpaņem pašiem.
Bet kā gan lai viesi tās paņemtu, ja sens lāsts jau bija pietašķījis virtuvi – pavērtām mutēm un aizspiestiem deguniem, viņi noraudzījās postažā, kas sastāvēja pamatā no zivju iekšām, ne vairs pirmā svaiguma... zivju iekšām!
-Tas bezdvēseles briesmonis! Tas sātana radījums! – Oto Bargais, Andra Bargā vectēvs izmisa, vērodams posta ainu no ēdamistabas, aiz četru jauniešu mugurām. Alma tikmēr ķiķināja vienā ķiķināšanā.
Pēc vakariņām viesi tika uzaicināti uz augšstāva zāli. Vēl bez apsegtiem dīvāniem un noputējušiem galdiem, to rotāja dažādu vecumu gleznas, un tajās – Bargo dzimtas vēsture.
-Gadsimtiem...
Andra vectēvs nostājās tieši aiz Luīzes muguras, tik tuvu, ka viņa zods teju skāra viņas plecu.
-Gadsimtiem ilgi mūsu dzimta bijuši... jā, tikai palūkojaties uz šīm bildēm... gadsimtiem ilgi mēs esam bijuši... – un viņa vārdus apstiprināja gleznas, veselā pulkā to bija attēloti asinīm noplūduši līķi, krietnai daļai no krūtīm slējās miets, dažiem vēl piedevām mutēs sabāzti, cik nu varēja spriest, ķiploki. Katram mironim blakus gozējās pa labi ģērbtam, varonīgam kungam. Daži atļāvās pasmaidīt, tomēr krietno vairumu seju rotāja mulsinoši svarīga nupat paveikta tik ļoti būtiska darba un izpildīta pienākuma pret pasaules neaizsargātajiem pilsoņiem izteiksme.
-...vampīru mednieki!
Sekoja straujš un dramatisks, un kolektīvs apmulsums, vienīgi Andris, stāvēdams nedaudz nostāk, palika mierīgs. Tagad sirmā kunga rokas teju pieskārās Luīzei, riņķodamas ap meiteni kā mušas ap medus pikuci. Neviens neredzēja jaunās dāmas sejas izteiksmi, tikai pie katra pieskāriena viņa sarāvās un pagrieza galvu, tomēr neatskatoties.
-Nevajag pārlieku... uzticēties šīm gleznām. Lielākoties, redziet, tas viss notika tā uz vakaru; pie tāda beigta vampīra jau gaismā nepozēsi, viņš jau sadegs, zini, tai gaismā... jā, tā ka šitās visas ir tumsā gleznotas, un nevajag domāt, ka viss tur ir... o, paskaties, šitāds žīdu deguns nevienam mūsu dzimtā nav bijis, to es tev varu pateikt.
-Paga, jūs tiešām...
-Jums ir arī kādas fotogrāfijas?
-Ak, - sirmais vīrs beidzot atkāpās no Luīzes, kaut tikpat negribīgi, kā izklīst gaisā pasists pelnu mākonis, - ne nē... Redziet, kad... visas šīs bildes, tās ir vecas... vecas, vecas. Kad cilvēki sāka uzņemt foto, pēdējais no tiem briesmoņiem jau bija miris. Lūk, redziet...
Un viņš norādīja uz pēdējo no gleznām, no tās bailīgu skatu raudzījās kārns, ūsains tipiņš, caur kura biezajām acenēm mākslinieka skatiens knapi bija spējis izspiesties, lai iemūžinātu mulsumu un bailes pēdējā dižā vampīru slepkavas acīs. Aiz viņa zemē gulēja pats vampīrs, pēdējais vampīrs, ar apses mietu viņā, mietu iedurtu tieši viņa...
-...bet... vai tad tā ir...
mutē.
-...pareizi?
Un ķiploku bunti nosviestu aptuveni tur, kur varētu būt radījuma sirds.
-Pareizi? Ak, ak, jūs par to.
Oto Bargais pamācoši aplika roku ap Luīzes pleciem.
-Patiešām, šī mana senča... risinājumi, jā, arī tobrīd tie likās nedaudz... apšaubāmi. Nudien, tādēļ šis asinssūcējs, šis velna radījums vēl piedevām tika sasiets ķēdēm un iemests ezerā. Ezerā, jūs taču to redzējāt, vai ne? Tepat, pie ceļa, šurp braucot jūs taču redzējāt, vai ne?
-Tātad vampīru vairs nav?
-Varu jums apgalvot, ka neviens te, tuvākajā apkārtnē, jau pusotru gadsimtu, un tik ilgs laiks pagājis, kopš, lūk, šī te, ka neviens te nav atrasts miris ar diviem aisinssārtiem punktiem uz kakla.
To dzirdot, Luīze nodrebēja.
-Un tagad, mani viesi, laiks doties pie miera. Ļaujiet, parādīšu jums istabas.
-Klau, bet kā tad jums ar to lāstu tur? – Alma jautāja, sekojot namatēvam augšā pa kāpnēm.
-Ak. Ak tas.
Vectēvs saskatījās ar savu mazdēlu.
-Vispirms ļaujiet man tomēr ierādīt jums...
Visas guļamistabas līdzinājās cita citai, tajās visās bija pa paplukušai divguļamai gultai, atsevišķa neliela vannasistaba un izlauztas durvis uz gaiteni.
-Ceru, ka piedosiet man... – namatēvs nepacietīgi pavērās uz gaiteņa tālo galu, kur viņa mazdēls kaut ko centās izdabūt no kumodes, - tomēr manis paša buduārs ir krietni labāk iekārtots. Tā nu sanācis, ka viesu istabām gluži...
Tobrīd aiz viņa muguras tajā pašā labāk iekārtotajā buduārā ar, starp citu, dzelzi apkaltām durvīm, ieslīdēja Andris Bargais, rokā turēdams, kā izrādījās, dambretes dēli un kauliņu komplektu.
-Ak, nu lūk, tad nu tas arī būtu pabeigts, un es no jums...
Un viņš iemuka savā paša istabā, pakaļ savam mazdēlam
-...atvados!
un aizcirta durvis, atstājot viesus samulsušus.
-Eu!
-...
-Jūs tur dambreti spēlēsiet?
-Nu kaut kas taču mums ir jādara! – caur dzelzs durvīm atskanēja klusināta balss.
-Vai mēs arī drīkstam tur iet?
-Nē!
Pēc neilgas, teju pavisam nedzirdamas vārdu apmaiņas, Andris piebilda:
-Luīze, vai tu vēlies mums pievienoties?
-Nē, zini...
-Paga, vai jūs te atstājāt tam savam lāstam? Atstājāt ārā, lai tas mūs savāc un, nu, es pat nezinu...
Atbilde nesekoja, un trīs Ojārs ar abām meitenēm devās uz mašīnu.
-Es taču netaisos te palikt, kā viņam tas vispār ienāca prātā?
-Bļe.
-M?
-Nestrādā.
Alma vēl nopriecājās, cik neparedzams bijis šis pavērsiens, un Ojārs metās tumsā, cerēdams ko darīt lietas labā. Viņš pacēla motora pārsegu un nozuda zem tā. Pēc brīža pret mašīnas aizmugurējo stiklu kas atsitās, un, meitenēm pagriežoties, tas izrādījās Ojārs; viņu cieši ieskāva, šķiet, zvejas tīkls, turklāt arvien ciešāk un ciešāk, kāda neredzamā spriegots tas iespiedās Ojāra ādā, līdz tā iezīmētās rūtis kļuva sārtas, un tad jau pa tām šļācās asinis.
-ĀĀĀ!
-ĀĀĀ!
Meitenes kliedza, kamēr Ojārs kļuva rūtots kā gurķis pirms iegriešanas salātos. Un tad, itin pēkšņi un negaidīti, vilkšana un žņaugšana beidzās, un ne vairs tik ļoti atpazīstamais Ojāra līķis saļima pār auto bagāžnieku.
-Nāc! – Alma uzkliedza Luīzei, kas, izkāpusi no mašīnas, lēnām tuvojās viņa atliekām, viņa sagrāba Luīzi aiz rokas un abas meitenes iemuka atpakaļ namā.
BUM BUM BUM!
Alma klauvēja pa dzelzs durvīm otrajā stāvā.
-Jā?
-Ojārs ir MIRIS!
-...
-Eu!?
Bet no nedaudz labāk iekārtotā buduāra atskanēja tikai kauliņu bīdīšana, ieiešana dāmās un citas tipiskas dambretes skaņas. Un meitenes devās meklēt, kaut nezināja ko – bet katram noslēpumam ir sava atslēga, un tai bija jābūt kaut kur tepat.
-Varbūt ne šeit, bet pie tā ezera? Atceries, tur viņi noslīcināja to, un... tur noteikti ir kaut kas nelabs, jo, nu, kādēļ tad tur apkārt ir tie krūmi, vai ne?
Un tomēr tā bija tepat. Uz kamīnzāles grīdas, līdzās šūpuļkrēslam, gulēja zīmīgs fotoalbums. Meitenes ieklausījās – dēļi nekur nečīkstēja, nebija dzirdama samocīta elpošana; varbūt, ka briesmoņa tuvumā nebija. Alma apsēdās uz šūpuļkrēsla un Luīze viņai klēpī. Viņas atvēra albumu.
-Skaties, tas ir tas slepkava no pēdējās gleznas!
Un patiešām tas bija viņš, tikai vecāks par nervozo cilvēku gleznā. Tam sekoja vēl daži foto ar šo kungu un viņa pēctečiem. Un tad nāca kāda cita bilde. Arī tajā bija attēlots kāds vīrietis, to varēja spriest pēc viņa fizionomijas, bet ko vairāk pateikt – bija viņš tas pats pēdējais vampīru slepkava, vai tomēr nē – nebija iespējams. Vīrietim tikpat kā vairs nebija sejas, viņa žoklis bija atlauzts un mutē sastūķētas zivis. Sekoja vairākas slīkoņu fotogrāfijas un visbeidzot – ne vairs melnbaltas, nu jau tās krāsainās bildes, kas līdz šodienai kļuvušas sarkanas – foto, kuros iemūžināta krūmu stādīšana ap ezeru.
-Ak šausmas, tā visa ir patiesība! Tas tiešām ir lāsts! Un droši vien tas ir tas pēdējais vampīrs, skaties, tas viss ir vai nu ar ūdeni vai zivīm...
-Protams, ka tā ir patiesība. Klausies!
No gaiteņa nāca apslāpēti kliedzieni. Bez šaubām, no istabas ar dzelzs durvīm. Luīze paskatījās uz Almu.
-Es nekur neiešu. Viņi atstāja mūs tam nezvēram! Un klausies – viņi taču ir aiz tām durvīm! Mēs tāpat netiekam viņiem klāt!
Luīze dīdījās Almas klēpī, līdz neizturēja un izskrēja gaitenī.
-Es gribu to redzēt! – viņa sauca, un Alma skrēja viņai pakaļ. Gaitenī neviena nebija, dēļi joprojām nečīkstēja un neviens neelpoja, nekur. Tikai dzelzs durvīs tagad bija atslēga. Luīze to pagrieza un pavēra durvis, pavisam nedaudz, un tad tās atsprāga pašas, līdzi nesdamas varenas ūdens šaltis. Kad tās norima, gaitenī, līdzās abām izmirkušajām meitenēm, gulēja divu pēdējo Bargo dzimtas pārstāvju līķi, abi noslīkuši.
-Ak, dievs...
Luīze pieslējās kājās un pieskrēja pie loga.
-Tur! Tas ir viņš!
Viņa nometa savu virsjaciņu, palikdama tikai knapajā krekliņā.
-Kā es izskatos? – viņa pajautāja un, nesagaidījusi atbildi, izmetās ārā. Tagad arī Alma piegāja pie loga, jā, tā bija viņas draudzene, kas skrēja pāri pļavai uz aizaudzētā ezera pusi. Un var jau būt, ka tur tālāk ēnās iegrima tas pats nezināmais uzbrucējs. Alma novērsās, nedaudz drebēdama viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un staigāja, vienā virzienā un tad otrā.
-ŪŪŪAĒĒĒHHHH! ĀĀĀŪHĀĀĀĀĀĀĀ!!! ĀĀĀ – pļurkc! – atskanēja no tumsas aiz loga, un viņa zināja, ka ir palikusi viena. Un turpināja staigāt.
-Blondīne, - viņa ierunājās, kliedējot vientulību un atdzīvinot atmosfēru, - pārsniedz atļauto ātrumu. Viņu aptur ceļu policiste- arī blondīne.
- Lūdzu, uzrādiet tiesības!
- Kas tās tādas?
- Nu, tāds dokuments, kur redzama jūsu seja.
-Un tad blondīne iedod policistei spoguli. Un policiste ieskatās un jautā:
-Kāpēc tad jūs uzreiz neteicāt, ka esat policiste!
-Haha. Ha. Hahā...
Līdz ar to arī pēdējās miera skaņas apklusa. Pirmo reizi tovakar gaitenī iečīkstējās dēļi. Briesmonis bija atnācis. Tas bija ģērbies caurās un strēbeļainās, cauri slapjās drēbēs, tā mati bija aizpuvuši un arī slapji.
-Nu?
-Grrr...
-Tu esi tas pats, ja? Tas, ko viņi slīcināja?
-Grr...
-Kaut kas laikam baigi nesanāca, es tā skatos.
-Oirrr, jā. Ers biju zem ūdens, oi, tik ilgi... meitenīt, tu esi tik daudzus, daudzus gadus no vietas pārtikusi tikai no zivīm? Mmmr? Oiii...
-Nu un ko? Tagad taču tu esi augšā, ko tad vēl? Kāpēc tu vairs nedzer asinis?
-Es neeevaru, meitenīt! Es vairs neeevaru, tu saproti? Zivis, tikai zivis! Neko citu es vairs nevaru!
-Nē nu labi, nu, tas droši vien ir diezgan stulbi, jā, bet nuuu, klausies! Tu taču esi dzīvs! Nevis tā kā tie Bargie.
-Grr...
-Tavi senči koda cilvēkus, Bargie dūra jūs nost, a tagad jau Bargo vairs nav! Nu tad ko, dzīvo taču! Tu esi pēdējais no tiem visiem, tu esi uzvarējis! Tagad tu vari...
Pļerkc.
Bijušais vampīrs izdūra nazi caur meitenes vēderu. Viņš to pagrieza un viņa vēl vairāk saviebās un beidzot nokrita zemē, viņa bija mirusi, tāpat kā pārējie. Briesmonis, Bargo lāsts, vēl tikai saplēsa pāris ģīmetnes, piečurāja pāris gultas, un tad arī pats, aplējis ar benzīnu visu iespējamo un aplējies arī pats, aizdedzinājās, pieliekot punktu vampīru – un arī vampīru mednieku dzimtām. Un viss.