vai arī šodien - turpinot pirmā aprīļa neveiksmes stāstu - kad eju pa Daugavpils ielu un tur tāds liels tievs garspalvains suns skrien augšā pa kalnu parciņā (vai arī grausta pagalmā bet sauksim to par parciņu) un "vai!" es nodomāju "kāds graciozs dzīvnieks!" un tad tas suns uzskrien augšā un noliek kluci.

vienkārši realitātes situācijas neattīstas tā, kā es tās plānoju. no šāda skatpunkta ir labi, ka es neesmu dokumentālu filmu režisors. tās būtu briesmīgas!