pirms tam manā dzīvoklī bija krāsns. atzīmējot XXI gadsimta iestāšanos, kaut kad tā pirmajā pusotrā dekādē tika ievilkta gāzes apkure un krāsns - nojaukta. pēdēļo nedēļu nedienu iemesls ir tas, ka saimnieku izvēlētais krāsns celmu, atlieku un to caurumu aizzīmogošanas risinājums - ar makgaivereni notīts prāvs dēlis - nav izrādījies 100% efektīvs. grūtības metaforiskās putras strēbšanā man sagādā tas, ka stratēģiski tik nozīmīgajam dēlim pa virsu uzcelts sienas skapis. dažas vietas ir tik šauras, ka man jānoņem brilles, citādi seju nevar dabūt iekšā.

galveno problēmu - dūmus - izdevās atrisināt pirmajā nopietnajā (otrajā in total) pieķeršanās reizē. varētu domāt, ka ar to problēmas beidzās? lika pagaidīt! vēl palika smaka.

smakas novēršanā saskāros ar papildu problēmām. piemēram, mans smēķētāja deguns pie tādām ne pārāk lielām dūmu smakām pierod gluži vai zibens ātrumā, tādēļ tās klātbūtni varu fiksēt principā tikai ienākot pa durvīm. pie vairākām aizdrīvējamām spraugām apgrūtināti tikt klāt. citas tik šauras, ka silikonu grūti pat iemānīt iekšā. bet iemānīts silikons tika - balts un melns (karstumizturīgs. morloku karalis - ugunsdrošības draugs), kā arī tā trakā vate un, protams, izolācijas lente pa virsu.