lietus/bioloģija
Lietus vispār lija jau tad, kas mēs ar to otru personu iekāpām tramvajā, vēl Pārdaugavā. Bet tobrīd vēl tikai nedaudz; otra persona izvilka lietussargu, man lietussarga nav, man tie nepatīk, un jo īpaši cilvēki ar lietussargiem. Daži no viņiem... nezinu, viņi tik īsi vai kā, bet reizēm man, goda vārds, liekas, ka kāds no viņiem man nocirtīs galvu vai izbakstīs kaut ko vai kaut kā tā. Un tie, kas pirms iekāpšanas kādā transportā vēl nopurina uz manis ūdeni no saviem fucking lietussargiem, vienkārši ejiet dirst, ok? Tad, kad tikām pāri tiltam, lietus lija jau krietni stiprāk; mēs žigli ieskrējām tunelī – mēs izkāpām pirmajā pieturā aiz tilta, 11. novembra krastmalā. Un tur arī bija peļķes, zem trepēm īpaši. Man jau, protams, bija tikai ne pārāk biezā un sargājošā jaķele, bet nu aizskriet līdz centram, kaut vai līdz okupācijas muzejam taču nebūtu problēmu. Tur noteikti būtu daudz patīkamāk nekā zem zemes.
Bet sanāca tā, ka kādu laiku mēs tomēr palikām tunelī. Mums pretī nāca ļoti daudz cilvēku, bet viņi negāja cauri tunelim, viņi iemuka tajā un palika. Daži no viņiem šausminājās par lietu, kas jūtami pieņēmās spēkā, to varēja manīt pat no iekšpuses. Tur bija daudz cilvēku, pūlis, kam negribējās spiesties cauri. Ieskrēja arī cilvēki no pieturas. Cik sapratu, arī tie, kas it kā gaidīja tramvaju. Un tad no aizmugures arī tie, kas gaidīja autobusu. He he, lietussargi tobrīd laikam vairs nepalīdzēja.
Otra persona norādīja uz situācijas līdzību ar Kortāsara stāstu par sastrēgumu. Es kaut kā nevaru uzrunāt svešiniekus uz ielas, otrai personai ar to problēmas nebija, bet uzrunātais atbildēja
-A? Nē-e. Es esmu no laukiem, es zinu tikai traktoru.
Viņš smaidīja tā, it kā pirms minūtēm desmit būtu dzirdējis šausmīgi smieklīgu joku, un tagad mocītos flešbekos.
-Tikai traktoru, ja?
-Jā-a.
Kāds tur pat atļāvās smēķēt, tad vēl viens. Un fui, tas gan bija riebīgi. Vispār jau tuneļos nevar smēķēt, un ja vēl tik daudz cilvēku.
-A, gribiet parunāt par traktoru?
-Nē, šoreiz laikam nē.
Un tādēļ nekāda socializēšanās nesanāca. Tikmēr peļķes pie trepēm auga lielākas, gandrīz jau tādas, ka pat pāri nevarētu pārlekt. Daži cilvēki tagad skrēja ārā, neapstādamies cauri izgāja trīs urlīgi jaunieši. Nu un mēs ar otru personu, mēs arī gājām ārā. Otra persona pārleca vienā rāvienā, es iebridu pussoli un tad lēcu. Kurpes tāpat sanāca saslapināt vēlreiz, jo iela starp ietvēm bija vienkārši upe. Nesarunājuši, mēs paskrējām zem okupācijas muzeja – nu ko citu bija ko darīt. Lija diezgan traki, vispār.
-Ai, nu bet man taču jātiek pie ārsta! – viena dāma pukojās. Viens no sīkajiem, tur bija kādi pieci, šad un tad izleca ārā, peļķē, iesmējās un tad atkal paslēpās zem muzeja. Un vēl bija maza meitenīte, kurai bija salauzts lietussargs, un viņa raudāja. Es apsvēru iespēju varbūt paviesoties Rīgas domē, jo klimats zem muzeja nebija nekāda dieva dāvana, bet tā otra persona atgādināja „Sarkanās nāves masku,” un es atmetu šo ideju.
Tobrīd lielākā daļa cilvēku bija tikuši ārā no tuneļa. Vecāka kundze teica
-Vai!
un dramatiski ķēra sev pie sirds, un tad viņa vēlreiz teica
-Vai!
bet šoreiz jau krietni mierīgāk; ar viņu viss bija kārtībā. Kāda cita sieviete noliekusies stāvēja pie tuneļa un kliedza tajā iekšā.
-Kas viņai, tur kāds vēl palicis?
-Suns varbūt.
Kaut kas no tilta puses ietriecās tramvajos, kas bija sastājušies pie pieturas. Sirēnas tobrīd gaudoja jau labu laiku. Vēlāk kaut kas laikam ietriecās arī akmens tilta margās.
-Bļe, man vēl pāri hesam jātiek! – es teicu.
Lietus nepierima, un mēs aizskrējām līdz galerijai – centram. Tā otra persona tobrīd atvadījās, es vēl uzkāpu līdz grāmatnīcai. Veikalā cilvēki vismaz bija diezgan mierīgi; diezgan daudzi bija sastājušies ap logiem, jaunieši pārsvarā. Grāmatnīcā es satiku vienu paziņu, bet baigi kaut kā nesanāca parunāt. Pat ne lietus dēļ, bet vienkārši. Tad es aizskrēju līdz stacijai, bet izdomāju tomēr braukt ar autobusu – lai redzētu, kas notiek pilsētā. Nu nekad daudz jau, jāsaka – cilvēki ļoti maz un skrien. Uz hesa nebija satiksmes, tikai bākugunis; laikam tas bija slēgts. Gandrīz pabraucis garām pamanīju, ka no ceļa bija novēlies autobuss. No hesa nobrauktuves plūda īsta upe. Ja tas pārplūstu, tad mani jau tas neskartu, vai ne? Tikai tas, ka netiktu ārā no Vidzemes. Un Rīgā iekšā.
Paskatījos televīziju, tur kāds centās mani instruēt par ārkārtas atgadījumiem, bet nu kam man tas vajadzīgs? Tā vietā nedaudz paskatījos Dr. Who. Manos griestos bija sūce, un vēlāk uzradās vēl viena. Tad lietus sāka sūkties gar logu. Vēlāk laikam pazuda strāva. Līst.Un tas ne uz brīdi nav kļuvis vājāks.