skumjas grāmatas un filmas man besī ne jau tādēļ, ka skumjām kāda vaina, bet tādēļ, ka tās pa lielai tiesai ir atbaidoši, pretīgi banālas. nu tepat mums visi Zebri, Ingas visādas un kas nu vēl. mīļā vecmāmiņa apkakājās un nomira, māte, kā par nelaimi, kapitālistiska, nejūtīga kuce, sencis ar mazgadīgo, precēto sekretāri pišoties nositās avārijā, mazmeitiņa prostitūtējoties saķēra aidsu un mazo brālīti apēda suns; ai vai vai, kā mums te dievzemītē visiem bēdīgi iet. ā, vēl opis, viens palicis, mirst no vēža un apcerīgi cieš. nu piekritīsiet taču, ka tas pritī mač ir tas, kā pie mums dvēzelizki skumjos stāstus pieņemts risināt. rietumu analogs ietvertu ebrejus, kas mirst no nacistiem, un nebūtu ne par mata tiesu labāks. teiksim, es neko nezinu par nupat iznākušo "Grāmatu zagle", bet apraksts uz aizmugures - maza ebreju meitenīte VS nacisti, un cilvēki visu laiku mirst... nu kamon.

bet tas nav obligāti. gadās arī tieši pretēji. lūk, viens no maniem favorītiem - asaraini traģiskās "Dienu putas", no Borisa Viana. skumji, briesmīgi skumji, bet aizraujoši un oriģināli, un ar iztēli, un interesanti. un, lūk, Gondrija versiju par grāmatu tagad rāda kino. redzējis vēl neesmu, vērtēt nevarēšu, bet ieteikt, domāju, var diezgan droši.