I remember everything
Byzantium, šī gada vampīrfilma, režisors Nīls Džordans (The Crying Game, Intervija ar vampīru), galvenajās lomās Džemma Artertone, Saoirse Ronan (sīkā kuce no Atonement, arī Hanna no Hannas), Džemmas Artertones krūtis un vēl kaut kāds ruds čalītis.



principā, esmu mērenā sajūsmā. noteikti labākā vampīru filma kopš Let the right one in (nav gan īsti konkurences, ja neesmu ko palaidis garām), droši vien labākā britu šausmene kopš The Descent (kaut arī šī nav tāda-tāda šausmene, bet gan filma par vampīriem) un vispār viena no krutākajām vampīrfilmām ever. manuprāt. te gan masīva piebilde, ka šādas filmas man tiešām patīk, kā dēļ mana patika pret Byzantium varētu izrādīties neproporcionāli liela, sakarā ar, ahem, kontekstu.

jo, lūk, šai filmai ir izdevies vienkārši ultimatīvais - savienot Intervijas ar vampīru vizuālo stilīgumu (pēc skatiem līdzīga arī Džordana iepriekšējai filmai Ondine), Let the right one in jēdzīgumu un drūmumu, un veco Hammer filmu asiņu, krūšu (šoreiz gan apsegtu) un šausmu ideālo attiecību. daļēja ilustrācija pēdējam:



un man ar to pietiek, es esmu nopirkts. kritiskāku acu īpašnieki varbūt pamanītu atsevišķus drusku tā kā samocītus momentus, pārāk mazo sižetu un to, ka noskaņas ainas ar laiku sāk tikai apstiprināt jau labi saprotamo, nevis stāstīt ko jaunu. bet iesaku jebkurā gadījumā.