'99 #2 (otrā nevajadzīgā pašizpausme)
-Un kā tu domā, - nākamajā rītā Edijam jautāja Alise, - kas notiks pēc tam?
Alise – ceturtā no mums. Viņu mēs atradām, kad ievācām produktus vietējā lielveikalā; viņa bija pakāpusies uz slīdošās lentas pie kases un ķeksēja somā cigaretes. Problēma ar veikaliem, protams, bija tā, ka vairs nebija strāvas, un tas nenovēršami noveda pie trūdošas smakas.
-Tu noteikti esi domājis par to, kas notiek pēc nāves.
Laime vēl, ka mums nebija vajadzības doties uz slimnīcu.
-Nav teikts, ka tas būs labāk, Edij.
Edijs stāvēja uz krēsla līdzās cilpai, kas karājās no griestiem.
-Vai tad var arī sliktāk?
-Nu, jā...
Alise aizsmēķēja.
-Iedomājies, kas notiek debesīs.
-M?
-Debesīs. Nu padomā, ja ir tāda vieta, un ja kaut vai no katriem simts, tūkstots cilvēkiem viens tiek debesīs, tad kas tur tagad vispār notiek!
-Es domāju, viņi ar to ir rēķinājušies.
-Ko viņi var rēķināties, Pēteris viņiem ir viens! Tur jau rindā stāvēt vien ir elle.
-Jā, - es pievienojos, - un iekšā viss pilns.
-Tur nevar būt pilns, debesis ir bezgalīgas.
-Labi, bet tev priekšā vienalga būtu bari, droši vien miljoni ar tiem bariem. Pirmos pārsimt gadus tu vienkārši meklētu sev vietu, kur apsēsties.
-Es varu palūgt viņiem pabīdīties.
-Aha, un pēc tam nākamais lūgs to pašu, un tā tālāk, un tad visi, arī tie, kas būs jau priekšā, pirmos pārsimt gadus pavadīs bīdoties. Elle!
-Un kas tad notiek pašā ellē? Tur taču cilvēku ir vēl vairāk.
-Jā. Debesis ir elle, bet elle arī ir elle.
-Apsver to, Edij!
Un tā mēs panācām, ka Edijs nodzīvo vēl gandrīz dienu.