vakar biju uz šo cilvēku prozas lasīšanu no drukā esošajām grāmatām:


(uzminiet, kurš no viņiem raksta par metālistiem)

mans favorīts noteikti ir Jānis Joņevs ar savu "Jelgava '94" - kopš vakarvakara tiešām gaidu šo grāmatu. iespējams, kaut kādā mērā iepatikās ar izraisīto rēkšanu, bet, atšķirībā no gandrīz pilnīgi visiem rēcamgabaliem ko prozas lasījumos esmu dzirdējis, šis galīgi nebija pašmērķīgs un lieliski strādāja arī kā stāsts - ir īsti, interesanti varoņi, ir noskaņa, ir stāsts, ir labi uzrakstīts. kruti.

visvājākais likās Ikstenas gabals no grāmatas par tēmu "es esmu bijusi Gruzijā un saprotu tos krutos cilvēkus a jūs neesiet un tāpat nesaprastu, lol, lohi!". ok, Norčiks tagad zina visādus faktus par Gruziju, bet vai tiešām tos nevar iebāzt mums sejās kaut kā elegantāk par:

-Tā gan ir iespaidīga virsotne!
-Kādēļ tu saki "tā"? Es zinu, ka gruzīnu valodā dzimte nav vajadzīga.

un vēl visādi sapucējušies tūristi, kas ir pārāk vāji lai nebaidītos pamest civilizācijas zelta būri un tādēļ nekad nesapratīs šo dievam mīļo zemi (tas, btw, bija citāts atmiņas iespēju robežās, nevis pārfrāzējums) - fui.

Eipurs kā jau Eipurs, vismaz pasmieties varēja, bet varbūt ne gluži viss no tā ir papīra cienīgs. par pārējiem (Zebri, Jansoni, Bērziņu) grūti spriest - kvalitatīvi, Bērziņa gadījumā arī interesanti, abu pārējo - neeeedaudz kaitinoši, bet pārāk maz, lai spriestu par attiecīgajām grāmatām.